Kristiāns Rubīns: Vajadzēja zem siksnas dabūt AHL spēles, nākamgad – nostiprināties sastāvā

Pagājušajā gadā Kristiāns Rubīns savu spēlētprasmi apliecināja Latvijas izlases kreklā pasaules čempionātā, atzīmējoties ar vieniem vārtiem pret Kanādas izlasi. Šosezon viņš 21 gadu vecumā ar Toronto “Maple Leafs” sistēmu pārstāvošo ECHL komandu izcīnīja līgas čempiontitulu.

Ņūfaundlendas „Growlers” piedzīvoja debiju līgā, bet viņš guva pirmos vārtus kluba vēsturē, pēc kā viņam uzreiz atņēma nūju un ripu, lai to pievienot vēl neizveidotajā komandas “Slavas zālē”. Rubīns arī kļuva par pirmo latvieti, kurš dzēris Rīgas balzamu no Kellija kausu, tam visam pa vidu vēl apošņāja gaisu Amerikas hokeja līgā (AHL). Kā jau ierasts Ziemeļamerikā spēlējošiem hokejistiem, jaunais aizsargs pastāstīja daudz par aizvadīto čempiona sezonu, aģentu maiņu un citām ar sevi saistītām hokeja aktualitātēm.

-Atvaļinājuma vienu daļu pavadīji Turcijā tagad esi atpakaļ mājās Latvijā. Aizvadītā sezona tev sanāca diezgan gara, cik daudz laika sanāks atpūsties vasarā?

-Septembrī aizbraucu, tikai desmitajā jūnijā biju atpakaļ mājās, arī Ziemassvētkos nesanāca atbraukt uz Latviju. Tagad nav pagājis pat mēnesis mājās, bet atpūta jau ir beigusies. Man personīgi būt mājās jau ir atpūta ar ģimeni, draugiem, radiniekiem. Notrenējos pusi dienas, tad braucu satikties ar draugiem un radiniekiem.

-Sezonas laikā esi prom no mājām jau vairākus gadus, kā sanāk uzturēt kontaktu ar ģimeni un draugiem?

-Esmu savas valsts patriots, kurš vienmēr grib atbraukt mājās. Ar ģimeni sanāk bieži runāt, bet ar radiniekiem mēnesī reizi, protams, tas ir atkarīgs no laika un visa pārējā. Tagad ir laiks vasarā pie visiem aizbraukt, arī uz laukiem, kursēju Jūrmala – Rīga, laiks ir pietiekami daudz, lai visus satiktu.

-Kur tevi ir lauki?

-Ropažu pusē ir ģimenes lauki.

-Tev treniņi jau ir sākušies?

-Pirmajam jūlijam sākoties, sapratu, ka atpūta ir jābeidz, lai gan tā pēc sezonas nemaz nebija tik ilga. Parasti no hokeja un slidām atpūšos kādu mēnesi, šoreiz sanāca trīs nedēļas un esmu jau atpakaļ uz ledus.

Kristiāns Rubīns ECHL čempionu parādē.
Foto: Instagram/@nlgrowlers

-Ar kuriem hokejistiem tu trenējies?

-Es sāku ar sev zināmiem fizioterapeitiem, bet vakardien (2. jūlijā) uzkāpu pirmo reizi uz ledus pēc pauzes kopā ar [Kasparu] Daugaviņu un [Oskaru] Bārtuli “Inbox.lv” ledus hallē. Mēs kopā savācamies un cenšamies uzturēt sevi formā. Tur diezgan daudzi hokejisti no Latvijas pieaugušo un jauniešu izlasēm nāk.

-Sanāk, ka jūs paši savā nodabā trenējaties un veterāni zīmē vingrinājumus?

-Daugaviņš ir uzņēmies iniciatīvu parādīt vingrinājumus treniņa pirmajā pusē, bet otrajā daļā sadalāmies divās komandās un uzspēlējam hokeju.

-Tev tikko beidzās sezona, tad kājas noteikti nebija pasmagas.

-Kājas nebija smagas, bet fiziskā kondīcija gan bija tāda pašvaka. Tas ir diezgan viegli dabūjams atpakaļ, kad ieej treniņu ritmā pirmajā nedēļā. Vasara ir domāta nevis, lai uzturētu sevi formā, bet kļūtu labākam. Tagad pēc iespējas ātrāk jātiek atpakaļ savā formā un jāiet uz augšu.

-Eiropā ierasts, ka spēlētāji vasarā var atpūsties vairāk, jo komandas treniņnometnē uzdzīs fizisko kondīciju. Ziemeļamerikā pašam individuāli jāvelta lielāka uzmanība, lai būtu gatavs sezonai. Gatavošanās sezonai otrpus okeānam ir ar citādu loģiku?

-Kad es spēlēju Zviedrijā, tad jūnija mēnesī bija pauze un augustā sākās gatavošanās. Viņiem mazliet savādāk, jo šeit ir mazāk spēles, bet vairāk treniņu. Viņiem nav jāuztraucas par fizisko sagatavotību, jo vienmēr būs formā. Ziemeļamerikā viss sākas pēdējā mirklī, tas balstīts uz faktu, ka tu esi profesionālis un pašam jātiek galā ar sevi – vasarā jāmāk kļūt labākam. Vasara ir garāka, tāpēc, ka mums arī sezona ir garāka nekā Zviedrijā. Septembrī sākās nometnes, bet oktobrī sākās sezona, tad viņi iet, ka 72 spēles noteikti būs regulārajā sezonā. Ja tiec izslēgšanas spēlēs, tad sezona uzreiz ir garāka. Kamēr Eiropā ir apmēram 56 spēles, tāpēc ir liela starpība.

-Tev šī bija pirmā sezona pieaugušo hokejā Ziemeļamerikā, pirms tam tu arī Zviedrijā paspēji uzspēlēt pie lielajiem. Šosezon gadu noslēdzi ar izcīnītu kausu, kā kopumā tu vērtē aizvadīto sezonu?

-Gredzens būs un kausu pacēlu (smejas). Tas ir tavs numur viens mērķis komandas interesēs, otrais mērķis ir pašam nospēlēt pēc iespējas labāk un tikt uz augšu. Man kaut kādā veidā sanāca izpildīt abas lietas, paspēju uzspēlēt AHL un izcīnīt ECHL kausu. Sezona bija gara, mentāli grūti, bet beigās uzvara un tas atmaksājas. Gaidīšana, treniņi, spēles un garie braucieni tas bija to vērts.

-Pagājušo sezonu tu noslēdzi WHL junioru līgā, sezonas noslēgumā veiksmīgi aizvadīji pasaules čempionātu Latvijas izlases sastāvā. Pēc debijas izlases sastāvā tev bija daudz piedāvājumu?

-Nebija daudz piedāvājumu, atklāti sakot, tā vasara bija pasmaga. Čempionāts bija labs, bet nezināju, kur turpināšu spēlēt. Zināju, ka būs kaut kas labs, bet bija gaidīšana. Diemžēl kaut kāda veidā palaidām garām iespējas.

-Gaidīji kaut ko labāku?

-Nevarētu teikt, ka gaidīju kaut ko labāku, bet gaidīju kaut ko saņemt. Jūlija beigās samainīju aģentus, tad bija jāatrod līgums. Beigās paveicās ar Grauleriem un “Maple Leafs” no kuriem varēju iegūt līgumu un aizbraukt uz NHL nometni, pēc tam uz AHL. Iziet cauri visam procesam, tā man bija pirmā reize, neko tādu, pirms tam nebiju redzējis. Ja visa vasara bija liela gaidīšana un jūlija beigās biju nervozs, tad beigās viss atmaksājās.

-Tu nomainīji aģentu, jo kluba meklējumos nebija progresa?

-Jā, bija sajūta, ka nekas neiet uz priekšu. Samainīju aģentus un uzreiz nedēļas laikā atradu komandu. Tagad esmu labākās NHL komandas paspārnē, varu iziet cauri visai sistēmai un treneriem.

-Tev noteikti arī bija kultūršoks, jo “Maple Leafs” organizāciju gan NHL, gan AHL min kā labāko savā līgā. Viņi ir līderi ar treneriem, infrastruktūru, treniņu metodēm, pievērš uzmanību niansēm.

-Neesmu bijis citā NHL komandā, bet ko esmu dzirdējis un pats ar savām acīm redzējis, ir ļoti grūt būt tādā līmenī. Grūti iedomāties citu komandu, kas būtu tikt tuvu viņiem, jo pievērš lielu uzmanību jauniešu attīstībai, treneri un personāls ir ļoti augstā līmenī. “Maple Leafs” NHL un AHL komandu līmenis ir pašsaprotams, bet likās, ka ECHL nebūs tāds līmenis. Bet arī ECHL bija tādā pašā līmenī kā AHL, pret mums izturējās tāpat kā līmeni augstāk, ja ne pat labāk. Nevienā ECHL komandā neizturas tik labi, kā pret mums. Mēs dzīvojam uz salas, bet mums tāpat deva brokastis un pusdienas, ECHL ļoti bieži pat brokastis nedod. Parūpējās, lai mēs dzīvotu labos apstākļos, garie lidojumi uz Floridu bija saplānoti, ka izvērtās viegla ceļošana. Organizācijā visas komandas ir saistītas, ka cenšas veidot vienu sistēmu. Vienalga, cik liela starpība ir ar NHL un ECHL, tāpat brauc pārstāvji skatīties mūsu spēles. Attīstības treneri nāk uz ledus un palīdz jauniešiem, rāda video un pamāca. Treneri no NHL un AHL bija pastiprināti iesaistīti izslēgšanas spēļu procesā, lai tiktu uz priekšu un uzvarētu.

-Ar Kailu Dubasu (Maple Leafs GM) vai Brendanu Šenehanu (Maple Leafs prezidents) ir sanācis tikties?

-Esmu ticies ar Dubasu, bet nav sanācis daudz aprunāties. Viņš ir profesionālis un labs cilvēks, kad atbrauc, tad vienmēr sasveicinās ar visiem spēlētājiem. ECHL komandās ir liels retums, ka no NHL komandas brauc skatīties spēles. Dubas brauca uz mūsu spēlēm, kas parāda pozitīvu lietu ne tikai par hokeju, bet “Maple Leafs”, ka novērtē katru komandu.

-Viņš tiek uzskatīts par jaunās paaudzes augstāko profesionāli savā nozarē.

-Viņš ir ļoti gurds, vienmēr pozitīvs un zina ko dara. To jau var redzēt, kā viņš un “Maple Leafs” personāls ir attīstījis visas sistēmas komandas. Pārmiju trīs, četru vārdus, izslēgšanas spēlēs laika arī nebija parunāt. Runāša ir viens, bet viņš organizāciju ir attīstījis ļoti labā līmenī un mīl savu darbu.

-Pēc sezonas vajadzēja pateikt: Klau, es atbraucu, debijas sezonā dabūjam kausu, tagad vajadzētu līgumu no NHL vai AHL komandas.

-Man jau ir līgums ar AHL komandu uz jauno sezonu, ECHL nospēlēju desmit spēles, un Toronto “Marlies” piedāvāja līgumu, to uzreiz arī parakstīju. Tas bija pašā sezonas sākumā, plāns bija no sākuma attīstīties ECHL, bet ar katru brīdi kļūt labākam, lai tiktu pēc iespējas augstāk. Marta sākumā saņēmu zvanu, ka mani izsauc uz augšu.

-Runājot par ECHL komandu, gan tev, gan viņiem šī bija debijas sezona. Tu guvi pirmos vārtus kluba vēsturē, apzinājies, cik nozīmīgi ir šie vārti?

-Kad es iemetu vārtus, es to neapzinājos, ka tie ir pirmie vārti kluba vēsturē. Tikai beigās uzzināju, ka tas ir franšīzes pirmais gols. Man bija fokuss uz spēli un uzvaru, nedomāju par to, ka būšu pirmais, kurš iemetīs vārtus. Pēc spēles man atņēma nūju un ripu, tad es sapratu. Viņi pie ofisiem izliks piemiņas lietas no komandas vēstures. Prasīju, kur tad mana ripa, jo gribējās to paturēt, bet beigās nedabūju. Nūju arī atņēma, bet man iedeva jaunu. Patīkami, ka sanāca ielikt vārdu komandas vēsturē un uz kausa. Tu neapzinies līdz brīdim, kad esi redzējis to vārdu. Paceļot kausu, katram bija moments, kad paskatīties, kas rakstīts uz kausa. Pamanīju Jevpalova uzvārdu, nezināju, vai viņš pats to bija redzējis, tad uztaisīju bildi uz aizsūtīju. Sajūtas redzot latvieša vārda uz Kellija kausa, bija lepnums. Forši, ka latvieša uzvārdi ir uz kausa, bet es esmu pirmais, kurš iedzēra Rīgas balzamu no Kellija kausa.

Kristiāna Rubīna čempiona debijas sezona @ECHL🇱🇻
Video: https://t.co/pISyjs1yVs pic.twitter.com/QO0Xib7Fv7

— Hokeja Blogs (@hokeja_blogs) June 15, 2019

-Sezonu ECHL komandā tu sāki pirmajā aizsargu pārī, bet noslēdzi trešajā. Sezonas laikā arī notika treneru maiņa, ka bijušā NHL spēlētāja Raeina Klova vietā stājās cits speciālists. Kā vērtē sezonu šķērsgriezumā?

-Galvenais treneris atkāpās veselības problēmu dēļ, bet viņš tāpat bija ar komandu. Mainījās treneri, bet tas nemainīja manu lomu komandā. Pirms es aizbraucu uz AHL, spēlēju pirmajā maiņā. Pēc decembra sāka veidot pārus izslēgšanas spēlēm, jo bijām pārliecināti, ka tiksim play-off. Treneri sāka mainīt partnerus un meklēt tās vietas, kur spēlētājiem varētu aiziet. Man aizgāja veiksmīgi spēle ar Ādamu Pārdiju [350 spēles NHL – aut.], tad mēs spēlējām otrajā, trešajā pārī. Mani pasauca uz AHL, regulārās sezonas beigās nebiju ar komandu, atbraucu atpakaļ uz otro raundu, un salika atpakaļ. Maiņas nebija tik ļoti atkarīgas pēc kārtas, bet treneri skatījās, kurus spēlētājus likt pret kuriem pretiniekiem. Mēs pārsvarā gājām ar otro maiņu uzbrukumā. Otrajā un trešajā raundā mēs jau zinājām, kurš pret ko spēlēs. Otrajā raundā aizgājām līdz sešām spēlēm, bet trešajā uzvarējām jau piektajā spēlē. Spēlējam arī mazākumā, un visiem bija pāri 20 minūtēm laukumā.

-Ja partnerim ir tik liela pieredze, tad noteikti iemācījies ko jaunu.

-Viņš ir līdzīgs man, tāpēc komandas biedri mūs mēdza jaukt. Viņš bija veterāns, un mācīja man vairākas lietas. Pēc maiņām dažreiz jautāju, ko es varēju darīt labāk. Viena no lietām, ko viņš teica: “Always trust your instincts.”[vienmēr uzticies saviem instinktiem – tulk.]. Vienmēr atcerēšos, ka nevajag izdomāt neko jaunu, vienkārši jātic saviem instinktiem un pēc tā jāiet.

-Saņēmi izsaukumu uz AHL, aizvadīji 15 spēles un atdevi trīs piespēles. Salīdzinoši, kā mainījās spēles ar ECHL līmeni?

-Sākumā spēles laiks AHL neauga tik ātri. Laikam ejot, minūtes pieauga, atkarīgs arī bija, pret ko mēs spēlējam. Ļoti laba pieredze, lai gan sākumā nebija viegli spēlēt, jo līmenis bija daudzreiz augstāks. Es ticu, ka varu spēlēt AHL līmenī un mans mērķis ir nostabilizēties “Marlies” komandā. Tāds arī iesākumā bija mērķis, braucot uz Ziemeļameriku, dabūt iespēju uzspēlēt AHL. Vismaz dabūt zem savas siksnas pāris spēles. Beigās sanāca diezgan solīdi, jo 15 spēles ir kaut kas. Sanāca arī uzspēlēt pret latviešiem – Jevpalovu, Balceru, Kivlenieku.

Kristiāns Rubīns
Foto: Toronto Marlies Flickr

-Sanāca kādu ielikt bortā?

-Nē, nesanāca (smejas). Kaut kādus momentus jau atceros, kad Balcers mums divus vārtus mazākumā iemeta. Bindulis nespēlēja, bet aizgāju ar viņu uz restorānu. AHL spēlē vairāk latviešu, tāpēc bija interesantāk, tas padara vēl lielāku vēlmi spēlēt un pierādīt.

-Atgriežoties ECHL izslēgšanas spēlēs, jums ar katru spēli auga pārliecība, ka tuvojaties kausam?

-Mēs zinājām, ka esam laba komanda ar labiem spēlētājiem. Sākumā nevarēja pateikt, ka mēs visi tik cieši saietu kopā. Mēs dzīvojām uz salas, tāpēc iespējas bija ierobežotas, nevar aizbraukt apskatīt ģimeni, viņi lidoja pie tevis. Ģimenes nevar visu gadu pavadīt uz salas, tāpēc kopā bijām tikai mēs. Pilsēta nav Toronto izmērā, bet nav arī maza. Pirms ceturtā raunda, uzvarot konferences finālā, visa komanda aizbrauca skatīties aisbergus. Varēja just, ka komanda un līderi ir pilnībā ieguldījušies procesā. Man mentāli grūtāk bija, ka sociālajos medijos redzu: Latvijas izlase aizbraukusi mājās pēc čempionāta, vasara sākās, lielākajai daļai jau sezona beigusies, bet tu vēl joprojām spēlē. Gribas mājās, ģimeni redzēt, bet tajā pašā laikā saproti, ka esam četru uzvaru attālumā no kausa. Pirmajā raundā es īsti nebiju, bet otrajā ticējām, ka varēsim. Labi, ka nevienā spēlē neaizgājām līdz septītajai spēlei. Vienmēr bija pārliecība, ka varēsim, bet tu to nejūti un nesaproti, līdz esi to ieguvis. Tu uzvari un uzvari, bet tam netici, līdz pacel kausu un saproti: Viss, sezona ir beigusies. Atceros pagājušogad, kad man beidzās sezona WHL, pretinieki iemet golu un tev ir klikšķis galvā, tad tev galvā ir klusums. Pagājušogad bija čempionāts, līdz tam nebija daudz laika. Sapratu, ka WHL tu vairs nespēlēsi, un juniora karjera ir beigusies. Šeit tas klikšķis nebija, vienīgi, kad braucu mājās, tad sapratu, ka visus čaļus kopā noteikti neredzēsi. Ja vienīgi būs iespēja visus kopā savākt pie gredzenu pasniegšanas. Varbūt izdosies paturēt kodolu, bet labākais, ko var dabūt ir pieci cilvēki. Visi ir profesionāļi, kāds aizbrauks uz Eiropu, daži uz citām komandām.

-Runājot par Kellija kausu, tur bija daudz peripetijas. Pēdējā komanda, kura izcīnīja kausu, neatdeva to līgai, jo tagad pārstāv AHL. Līga uztaisīja jaunu kausu, bet arī jums sanāca mazliet apskādēt kausu striptīzklubā.

–(Smejas) es neko nezinu par tādiem incidentiem. Vienīgais, ko lasīju par kausu, ka līga taisīja jaunu kausu. Spēlējam ceturtajā raundā, kad medijos parādījās ziņas par kausu. Par to netika domāts un runāts, jo nebija mūsu problēma.

-Paraksturo, kādas bija svinības pēc kausa izcīnīšanas, ja atceries kaut ko. Uzfilmēji pat video, kā dzēri Rīgas balzamu no Kellija kausa, tev no mājām kāds atveda balzamu?

-Mamma bija atbrauksi ciemos, mums komandā ir fizioterapeits, kurš zināja par Latviju pāris lietas, kas ir balzams, pīrāgi un Līgo svētki. Viņš bija tīrs kanādietis, bet mēs komunicējām vairāk, tad es jautāju, varbūt atvest kaut ko no Latvijas. Viņš teica, ka gribētu balzamu, mamma atveda balzamu ar uzviju. Visai komandai izdalīju mazas pudelītes un fizioterapeitam lielāku, vienu atstāju sev, ja nu kas. Beigās gāju uz pēdējo spēli, tad domāju, varbūt šoreiz jāpaņem. Paņēmu, ieliku garderobē, un sanāca tajā pašā dienā to lietot.

-Pilsētā uz parādi arī bija sanākuši daudz cilvēku. Cik iespaidīgi tas bija?

-Sanāca ļoti daudz cilvēku, pilsētā visi bija izgājuši ielās, pusstundā ar mašīnām izbraucām cauri. Cilvēki jūsmoja, pavadījām daudz laiku ar viņiem, devām autogrāfus, fotografējāmies, tāpat bija Ņūfaundlendas suņi. Cilvēki bija priecīga, jo pilsēta profesionālā sportā nebija izcīnījusi kausu ilgu laiku. Cilvēki ar katru spēli nāca arvien vairāk uz mūsu spēlēm. Pēdējā spēlē hallē nebija brīvu vietu, viena gada laikā tik daudz panākt bija liels panākums. Komandas mārketinga cilvēki un personāls spēja to izdarīt, pilsētā mūs mīlēja un visur aicināja. Pa centru staigājām ar kausu, daudz, kur mums uzsauca un deva atlaides.

-Kad jums izdalīs čempionu gredzenus un vai makets jau ir gatavs?

-Cik zinām, kā “Marlies” pagājušogad uzvarēja, viņi gredzenus dabūja tikai novembrī vai decembrī. Pieļauju, ka arī mums būs ap to laiku. Zinām, ka gredzens būs un tagad par to netiek domāts. Neteiksim, ka viss ir aizmirsts, jo mums ir Imessage grupas čats, kur viens pēc otra ilgojamies. Sajūtas, kuras mums neviens nevar atņemt, par gredzeniem nerunājam, bet visi sāk gatavoties sezonai. Katram ir sava dzīve un grib sasniegt savu, tāpēc viss kustas uz priekšu.

-Pēc pagājušā gada pasaules čempionāta arī šogad tevi gaidīja izlase sastāvā. Sezonas laikā tev sanāca komunicēt ar Hārtliju?

-Ar pašu Hārtliju nebija, bet ar Žaku Klutjē, tāpēc diži starpības nav. Mēs ar viņu bieži sarakstījāmies, arī pagājušās vasaras laikā, kad biju bez līguma. Ar viņu apspriedām, kādas izvēles man ir dotas. Visi zināja, ka mēs esam laba komanda, tāpēc pēc otrā raunda visdrīzāk nebūšu izkritis. Es jau nevarēju tagad paņemt un aizbraukt prom no komandas. Tā nedrīkst, bet man ļoti gribējās braukt uz izlasi. Tieši ar Balceru runāju pirms pēdējās regulārās sezonas spēles, ka viņš arī ļoti grib, jo viss bija augstā līmenī. It īpaši mums ārzemniekiem, jo latviešus tik bieži neredzam, ieiet ģērbtuvē un runāt savā dzimtajā valodā ir patīkami. Klubā viss atkal ir angliski, nebija sajūtas, ka tie ir tavējie. Tā ir tava komanda, bet nav no Latvijas. Mēs arī par to runājām, uz čempi aizbraukt nesanāca, bet varbūt tā bija laba lieta. Klubā izcīnīju čempionu titulu un tā bija prioritāte dotajā brīdī. Čempionātu sanāca paskatīties, biju arī uzaicināts, gadā sākumā runāju ar ekipējuma menedžeri par formām.

Foto: IIHF

-Tagad esi atsācis treniņus, gatavojoties jaunajai sezonai, bet kāds ir plāns līdz sezonas sākumam?

-Plāns ir trenēties un izbaudīt vasaru pēc iespējas labāk. Augusta vidū ir plānots doties uz Toronto, mājās palicis apmēram mēnesis. Nav daudz laika uzlabot savas iemaņas, bet bija vērts pagarināt sezonu un izcīnīt kausu. Es arī skatījos Latvijas Virslīgas spēli, klausījos intervijas un [Kaspars] Saulietis teica, ka tas viņam bija pirmais čempiona tituls klubu līmenī. Viņam arī bija laba karjera, tad tu saproti, ka iespējas būt čempionam ir mazas. Daži ir laimīgāki un vairāk paveicas, viss atkarīgs, kā tev un komandai iet sezonā. Labi bija dabūt titulu un virzīties uz priekšu. Protams, mērķis ir dabūt AHL un NHL kausus.

-Toronto “Maple Leafs” ir izdevīga aizsargiem, jo viņiem tagad pašvaki ar aizsardzības līniju. Tagad nākamais solis tev ir izcīnīt AHL Kaldera kausu.

-Pirmā vienmēr ir komanda, tikai pēc tam esi tu. Katram komanda būs pirmajā vietā un gribēsies izcīnīt kausu. Tu gribi būt pluss komandai, lai tāds būtu, tev jāspēlē diezgan labi. Savienojot abas lietas kopā, tu audz kā persona un paplašini iespējas nākamajai sezonai. Lai cik ļoti man patika ECHL, tagad mans mērķis ir nostabilizēties AHL. Mērķis ir būt augstāk un tur spēlēt.