Pasečņiks: “Wizards” nevienu reizi nelika man justies, ka esmu 12. vai 13. spēlētājs
Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) kluba Vašingtonas “Wizards” spēlētājs Anžejs Pasečņiks sarunā ar “Latvijas Televīziju” pastāstījis par savu pirmo sezonu Ziemeļamerikā un attieksmi no organizācijas puses.
Šosezon 24 gadus vecais basketbolists no Latvijas piedzīvoja debiju NBA. Viņš laukumā gāja 27 NBA mačos, kuros centra spēlētājs vidēji iemeta 5,8 punktus un izcīnījis 4,0 atlēkušo bumbu.
Atšķirībā no Dāvja Bertāna, kurš pandēmijas laikā izmantoja iespēju un aizlidoja mājās, Pasečņiks palika Amerikā. “Pēc čempionāta pārtraukšanas mums teica, ka pāris dienas treniņu nebūs, un tad pados ziņu. Beigās trīs dienas pārvērtās par trīsarpus mēnešiem. Bet mums nedeva atpūsties, viss bija saplānots – joga, treniņi. Bija arī tā, ka skatījāmies 2017. gada “play-off”, kā spēlēja [Bredlijs] Bīls ar [Džonu] Volu un pēc tām pārrunājām to ar treneriem.”
“Viņi rēķinās ar mani ilgtermiņā, ka es varētu būt viņu spēlētājs un viņi varētu mani izmantot. Nevienu reizi nelika man justies, ka esmu kāds 12., 13. vai 14. spēlētājs. Nevienā brīdī nejūtu mazāku uzmanību. Es augu kā spēlētājs un cilvēks, un “Wizards” tajā daudz iegulda,” savas attiecības ar Vašingtonas klubu skaidro basketbolists.
Pirms došanās uz Orlando “burbuli” Pasečņikam bija dīvaina sajūta, jo viņš nesaprata, cik daudz mantu ņemt līdzi un uz cik ilgu laiku viņš brauc. “Beigās aizbraucu ar diviem koferiem. “Burbulī” bija dažādas izklaides opcijas – paspēlēt golfu, boulingu, bet tā apkārt nekur nebraukāju. Sākumā tas šķita traki, ka divus mēnešus jāpavada viesnīcas numuriņā, bet kad tur atbrauc, tad viss ir kārtībā – treniņi, spēles un par to pat nedomā.
Pārsteidza tas, ka dezinfekcijas līdzekļi bija uz katra stūra – pārspīleti daudz. Bija viens gaitenis ar kādiem 50 dezinfekcijas līdzekļiem. Brīžiem pārspīlēta uzmanība tika pievērsta arī masku valkāšanai. Bet skaidrs, ka tas bija eksperiments, jo NBA nekad nebija šādas pieredzes,” uzskata basketbolists.
“Kopā bija četri laukumi, uz kuriem notika spēles, kā arī kādi 10 treniņlaukumi. Kaut kad tu spēlē arēnā, bet kaut kad bija sajūtā, ka spēlē DEPO lielveikalā, kur vienkārši visu izvāca un iekārtoja laukumu.
Mēs paši nespēlējām tik labi, jo nevarējām rēķināties ar vairākiem līderiem – Bīlu, Dāvi Bertānu. Man likās, ka spēlēšana bez skatītājiem ietekmēs sniegumu, jo nebūs vajadzīgo emociju, bet nebija nekādas starpības. Ap laukumu bija salikti ekrāni un sajūta bija tāda, it kā esi pilnā zālē. Forši, vismaz kaut kāda dažādībā.”
Pats Pasečņiks no astoņiem mačiem “burbulī” piedalījās tikai trijos, laukumā kopā pavadot ap 32 minūtēm. “Ierobežots spēles laiks saistīts ar to, ka bijām četri garie spēlētāji – tas ir viens no faktoriem. Tieši atbildēt nevaru, bet pēc vienas no spēlēm man bija saruna ar treneri, viņš paskaidroja, kā pats redz šo situāciju un es nomierinājos, sapratu, ka visu daru pareizi. Tas pats vien jāturpina. Treneris bija apmierināts ar visu, ko daru, bet teica, ka pašlaik lielāku kūkas gabalu viņš man nevar iedot.”
Jautāts par protestiem pret rasismu un policijas vardarbību, Pasečņiks atbild, ka šajos mēnešos viņš daudz ko uzzinājis par ASV vēsturi. “Braucot uz turieni es zināju, ka rasisms eksistē, bet neapzinājos, kādā līmenī tas viss ir. Komanda izdarīja labu darbu, lai mūs izglītotu, kāpēc tas notiek. Tas noteikti nav uzpūsts par daudz – viņi mēģinājuši izlabot situāciju pēdējo 80 gadu laikā, kas īpaši nav izdevies. Tur ir jāpārspīlē, lai mainītu lietas. Protams, mums kā eiropiešiem tas liekas neticami, bet tas viss bijis ļoti ilgi un tā ir ļoti sāpīga tēma.”
