Sējējs par uzbeku spēlētāju slinkumu, hokeju Taizemē un “nolaišanos uz apakšu”

Normunds Sējējs ir viens no nedaudziem Latvijas hokeja treneriem ārzemēs. Sezonu sācis kā Uzbekistānas junioru komandas “Tashkent Select” un šīs valsts U18 izlases galvenais treneris, martā ar junioriem Taizemē pasaules čempionātā 3B divīzijā izcīnot ceļazīmi uz 3A divīziju, savukārt sezonas turpinājumā arī pieņēma piedāvājumu kļūt par Uzbekistānas pieaugušo izlases galveno treneri, kura aprīlī debitēs pasaules čempionātos, savu ceļu uzsākot no ceturtās divīzijas.

Sarunā ar “Sportazinas.com” latviešu speciālists atskatījies uz savu nonākšanu Uzbekistānā, raksturojis vietējos hokejistus, kā arī pastāstījis par darba specifiku, ar kādu viņam ir jāsaskaras šajā valstī.

Kā būtu pareizāk pateikt par jūsu došanos uz Uzbekistānu – jūs atradāt piedāvājumu vai piedāvājums atrada jūs?
Vairāk vai mazāk ārzemēs esmu strādājis visu laiku, Latvijā esmu strādājis ļoti maz. Jau pirms tam man bija pieredze Taškentā [2019./2020. gada sezonā Sējējs bija vietējās komandas “Humo” ģenerālmenedžeris] un man pēc tam izveidojušas ļoti labas attiecības ar cilvēku, kas kūrē Uzbekistānas hokeju kopumā. Parasti vienmēr sazvanījāmies reizi trīs mēnešos, vienmēr aprunājāmies, kā iet, kas notiek Taškentā u.t.t.

Un viņš mani pirms diviem, nu jau praktiski pirms trīs gadiem aicināja atpakaļ par ģenerālmenedžeri, kad pēc Covid-19 viņi Taškentā atsaka hokeja lietas. Būtu piezvanījis bišķiņ ātrāk, piezvanīja nedēļu par vēlu, jau biju parakstījis līgumu ar [Slovākijas ekstralīgas komandu] “Nitra”. Es tad viņiem ieteicu [bijušo HK “Riga” menedžeri] Juri Opuļski savā vietā, viņš aizbrauca uz pārrunām, un tā viņš tur divus gadus nostrādāja.

Pirms šis sezonas bija doma, ka visus atlaidīs, bet tad pēdējā brīdī viņi atrada naudu un komanda palika, bet bez menedžera. Tad es runāju ar to cilvēku no federācijas, un viņš teica – klausies, mums ir jauniešu komanda, kas spēlēs Kazahstāna, kura ir arī U18 izlases bāzes komanda – negribi braukt trenēt? Jautāju, kad ir jābrauc, un atbilde ir – vakar! Tas bija jūlija vidus. Paņēmu pāris dienas pārdomām, apdomājos, parunāju ar ģimeni un devu piekrišanu.

Augustā devos uz Taškentu, pa šo laiku mājās nav izdevies pabūt, jo ir diezgan daudz darba, spēlējām Kazahstānā, daudz pārbraucienu, jāgatavo U18 izlase. Marta beigās taisījos braukt mājās, bet nu atkal nesanāca. Uz Ziemassvētkiem nebiju, mājās, uz Jauno gadu nebiju. Uz Jauno gadu meita bija atbraukusi ciemos ar vīru, bija mazliet jautrāk. Domāju, ka vismaz uz Lieldienām būšu mājās, bet nekā.

Vai pareizi saprotu, ka “Tashkent Select” ir savākti Uzbekistānas labākie juniori?
Tur iepriekš bija divas komandas – labākie U18 un U20 vecumā, bet šosezon U20 to sezonu izlaiž, jo nepietiek spēlētāju un viņi spēlē ar U18, bet nākamsezon šī komanda spēlēs U20 vecumā. Viegli mums negāja. Kā tu teici – labākie hokejisti, mums ir 22 spēlētāji, 20 no viņiem spēlē. Vairāk nav, apmēram tā. U18 izlasē bija 23 kandidāti – no viņiem trīs vārtsargi, ar 20 aizbraucām uz pasaules čempionātu. Vairāk vienkārši nav un neko neizdarīsi.

Bez ģimenes faktora bija vēl kaut kas, kas jums varbūt izraisīja šaubas par došanos uz Uzbekistānu?
Šaubas īpaši nebija, jo šeit jau esmu strādājis iepriekš, to vidi labi pārzinu, cilvēki šeit īpaši nav pamainījušies, arī trenerus biju iepazinis iepriekš, tā kā nebija tā, ka braucu uz pilnīgi svešu vidi, man viss bija zināms, arī sadzīviski. Taškenta šajos gados ir mainījusies, daudz kas ir sabūvēts līdz nepazīšanai, pilsēta ir ļoti skaita.

Kā saka, tiešām iesaku atbraukt paskatīties, it sevišķi tagad pavasarī, vai rudenī, kad augļi ir gatavi. Šeit tiešām ir fantastiski. Jūnijā un jūlijā gan nevajadzētu braukt, jo te ir +50. Pārējos mēnešos šeit tiešām ir ļoti skaisti.

Skatos turnīra tabulu un redzu, ka “Taskent Select” atrodas 11. vietā. Cik tas ir objektīvi?
Tas ir objektīvi, jo Kazahstānā hokejs visu laiku attīstās un tur bērnu komandas jau faktiski no kaut kāda desmit gadu vecuma spēlē kopā. Plus sākumā tās komandas bija pastiprinājušas ar leģionāriem no Krievijas. Bet tad Kazahstānā mainījās sporta vadība, arī ministrs, jo viņus neapmierināja, ka sportā ir ieguldīta liela nauda, bet rezultāta nav. Nonāca pat līdz tam, ka bija domas izraidīt gan “Humo” [no Kazahstānas līgas], gan “Tashkent Select”, rezultātus anulētu un mūs vienkārši noņemtu nost.

Beigās atļāva palikt līdz sezonas beigām, bet kā būs nākamsezon, vēl neviens nezina. Daudzas komandas arī atbrīvoja ārzemniekus, jo sporta vadība negrib, lai budžeta nauda tiktu tērēta uz ārzemniekiem, kuri to nopelna un aizbrauc prom. Tas attiecās arī uz junioru komandām, bet viņiem atļāva paņemt pa trīs 2004./2005. gadā dzimušajiem spēlētājiem – divi laukuma spēlētāji un viens vārtsargs. Un tad uz Ziemassvētkiem katrai komandai bija pa sešiem 2004./2005. gada spēlētājiem, bet mums tādu nav. Ar visiem cīnījāmies, protams, bija arī sāpīgi zaudējumi, bet, kā ir, tā ir. Teikšu tā – man stāstīja, ka tie hokejisti, kas ir šeit, ir daudz labāki nekā viņi bija realitātē.

Kāds ir vidējais uzbeku hokejists?
Slinks un bailīgs. Viņus neviens nav spiedis strādāt smagi, smagi trenēties un gatavoties, jo no viņiem nekad netika prasīts rezultāts. Viņi trenējas vienkārši sava prieka pēc, atnāc, uzspēlē. Viņiem nekas īpaši nenotika, brauca uz kaut kādiem turnīriņiem, bet rezultātu neprasīja – ne spēlētājiem, ne treneriem. Nu trenējas un trenējas, forši. Tāpēc arī treneri īpaši neiespringa, lai kaut ko viņiem mācītu.

Es atbraucu uz komandu, kurā ir 16-17 gadīgie spēlētāji, no viņiem tomēr kaut kas ir jāzina, kaut kādi hokeja rakstītie un nerakstītie likumi, kaut kāda hokeja izpratne. Bet bija pilnīgi tukšs mežs, man faktiski bija jānolaižas uz apakšu un jāsāk faktiski no nulles. Fiziskā sagatavotība vispār neeksistēja kā tāda. Darba bija daudz.

Normunds Sējējs | Foto: Uzbekistānas hokeja federācija

Kā hokejisti reaģēja uz trenera Sējēja parādīšanos, kurš uzreiz sāka no viņiem kaut ko prasīt?
Sākumā viņi vispār nevarēja saprast, ko no viņiem grib. No sērijas – ko tu no manis gribi, es taču esmu atnācis uz treniņu, priecājies, ka vispār esmu atnācis. Daudz runājāmies, daudz ņēmāmies, rādījām video. Bija daudz jāstrādā psiholoģiski, lai pārliecinātu viņus, kāpēc trenēties tā, lai viņiem ne tikai paduses iesvīst, bet arī lai viņš pats iesvīst.

Kā jūs nonācāt līdz Uzbekistānas pieaugušo izlasei?

Gribēja citu treneri, bet viņš īpaši lielu interesi neizrādīja, viņam arī ir konflikts ar izlases spēlētājiem un paši hokejisti arī teica, ka negrib pie viņa spēlēt, ka viņi labprāt mani redzētu tajā trenera postenī, tad viss tas kopā tā saliktās un vadība pieņēma lēmumu. Pajautāja, vai es tam piekristu vispār. Variantu man jau īpaši nebija, bija jāpiekrīt.

Tagad vienīgais ir tā, ka no 1. marta pēc viņu ticīga kalendāra sākas gavēnis. Un lielākā daļa no spēlētājiem ir ticīgie. Taizemē [U18 pasaules čempionāta laikā] mēs viņus pierunājām, ka to gavēni uz desmit dienām var atlikt, ja tev ir svarīgas dienas, bet mums tieši bija izšķirošās spēles, bet tagad esam atbraukuši mājās un viņiem sāk to ieturēt, un tas ilgst līdz 30. martam, bet mums 13. aprīlī jau ir pirmā spēle. Un tagad ir baiga dilemma, kā viņus trenēt, jo no 4:30 rīta līdz 6:30 vakarā viņi nevar ne ēst, ne dzert. Naktī var kaut ko paēst, tad trijos naktī ir liela lūgšana un 4:30 visa ēšana beidzas. Ar ārstiem salikām plānu, ka treniņi sāksies desmitos vakarā un norisināsies līdz 12.

Jo galvenais ir, lai viņi pirms tā treniņa var kaut ko paēst, un lai viņi treniņa laikā var padzerties ūdeni. Ja es viņus tagad dzīšu, ķermenis izmantos iekšējos rezerves, uzlikšu slodzes un viņi būs beigti. Un no 30. marta no 13. aprīlim viņi vienkārši nepaspētu “atiet”. Ar dakteriem sarunājām, ka būs speciāla vitamīnu programma. Tāda mums ir tā gatavošanās pasaules čempionātam.

Vai spēlētāji neprotestēja pret tik vēliem treniņiem?
Es viņiem biju uztaisījis divus normālus treniņus, viņi paša nāca ar lielām acīm un jautāja, vai nevar pārlikt treniņus uz vakaru, jo vienkārši nav spēka. Ko darīt, bija jāpielāgojas. Divas nedēļas trenēsimies vakaros ko darīt.

Sējējs par Uzbekistānas izlases pārņemšanu: Variantu man jau īpaši nebija…

No malas U18 PČ Taizemē izskatās diezgan eksotiski, kā tas bija realitātē?
Tas nav eksotiski, lai arī tur ir subtropu klimats, bet Taizemē ir 14 ledus halles, astoņi hokeja klubi un tikai Bangkokā vien ir piecas ledus halles. Hokejs tur attīstās, pati princese spēlē, tur strādā zviedru, kanādiešu un krievu speciālisti, viss notiek. Naudas viņiem pietiek, ne jau viņi mētājas ar to, bet pietiek. Hokeju tur ciena.

Tā halle, kurā notika U18 čempionāts, nav liela – kādi divi-trīs tūkstoši skatītāju, bet uz mājinieku spēlēm tā bija pilna. Pārsvarā jau meitenes, skolnieces, kuras tur kliedza. Uz pārējām spēlēm tā – uz pirmo spēli 13:00 maz cilvēku, nākamā spēle 16:30, tur jau apmēram puse halles, uz vakara spēli pilna halle.

Pieminējāt ļoti ierobežotu spēlētāju resursu. Kā šajos apstākļos saglabāt to konkurētspēju, lai nebūtu domu, ka, es jau tāpat tikšu sastāvā? Jo rezultāti komandai ir iespaidīgi un arī galvenā spēle tika uzvarēta
Rezultāti ir iespaidīgi, bet spēles nebija vieglas. Un tā bija galvenā problēma, piespiest viņus strādāt. Jo pareizi saki – nav tā konkurence, tā ir pati lielākā problēma. Lielākā daļa uz turnīru aizbrauca tikai tādēļ, ka viņiem ir Uzbekistānas pase un nebija, ko citu paņemt viņu vietā. Man tur daži spēlētāji pat vispār neizgāja laukumā, bija bail viņus laist. Paņēmu līdzi, vienkārši lai nokomplektētu sastāvu.

Viņi sēdēja uz soliņa, toties, kad bija jāsvin, kad bija ar karogu jāskraida pa laukumu, viņi bija pirmie. Pārējie, kuri visu laiku spēlēja, viņiem nebija spēka, viņiem vajadzēta atelpoties. Bet tie pārējie visur bija pirmie.

Cik no šiem hokejistiem, kuri izgājuši cauri jūsu komandai, grib kļūt par profesionāļiem?
Sapņot jau var visu kaut ko. Mums kapteinis un vēl viens hokejists spēlē Čehijā, vēl kādi trīs-četri tiešām ir tādi, kuri pēc gada varētu pamēģināt aizbraukt uz kaut kādu Eiropas junioru līgu. Jo viņi tiešām labi trenējas, strādā, nāk, jautā, interesējas. Bet ir tādi, kuri vienkārši atnāk uzslidot un viņiem neko nevajag. Viņi ne par kādu karjeru nedomā, viņiem tas tā, lai skolā varētu palielīties meitenēm un dabūtu atbrīvojuma zīmi. Bet daži tiešām trenējas nopietni ir ļoti pielikuši šosezon, prieks, ka viņi ir spēruši diezgan plašu soli uz priekšu.

Vai ir kaut kāds rezerves plāns, ja nākamgad Uzbekistānas komandām tomēr neļaus spēlēt Kazahstānā?
Es biju uzdevis šādu jautājumu vietējai vadībai, jā, man teica, ka it kā esot panākta vienošanās, ka bērni, jaunieši un juniori varēs spēlēt, jo viņi nav profesionāļi, arī kazahiem ir interesanti atbraukt uz Taškentu, pamainīt lokāciju uz dažām dienām. Jautājums ir par pieaugušajiem, bet tur sarunas notiks, kad beigsies pēc “play-off”.

Aprīlī jūs sagaida pasaules čempionāts ceturtajā divīzijā. Vai ir kaut aptuvena nojausma par spēku samēru tajā?
Zinu, ka Kuveitai kā galvenais treneris ir nozīmēts Andris Bartkevičs, latvietis, kurš pārsvarā strādājis Vācijā. Kuveitai esot trīs diezgan labi krievi, kuri dabūjuši pases, kaut kādi horvāti, slovāki un čehs. Armēnijai arī esot kaut kādi krievi, kuri sen dabūjuši pases. Indonēzijai arī, man liekas, ir kādi divi vai trīs krievi ar vietējām pasēm. Galvenās pretendentes uz ceļazīmi ir Kuveita un Armēnija, un ar tām mums ir pirmās divas spēles.

Kādu sniegumu prasīsiet no komandas?
Sniegumu, lai uzvarētu. Variantu jau nav. Teikšu tā, šobrīd [saruna notika 16. martā] norisinās “play-off” Kazahstānā, “Humo” spēlē pusfinālā, redzēsim, kā viņiem ies, jo tajā komandā spēlē pieci mūsu izlašnieki, un vēl viens spēlē Krievijas augstākajā līgā (VHL). Ja “Humo” tiek finālā, tad ir liels jautājums par tiem pieciem hokejistiem.

Trīs noteikti palaidīs, jo viņi nav sastāvā un nospēlē, bet par pārējiem diviem ir jautājumi – viens spēlē pirmajā maiņā un ir rezultatīvākais spēlētājs, otrs ir otrā pāra aizsargs.

Saprotu, ka daudz ir jādomā par lietām ārpus treniņprocesa plānošanas..
Jā, piemēram, ir lielas problēmas ar ekipējumu – uz vietas nekā nav, viss ir jāsūta no Krievijas vai Kazahstānas, tur prasa apmaksu uz priekšu. Vārtsargam vajag jaunu ekipējumu, nepaspējām pasūtīt, jo tā forma viņam ir bēdīgā stāvoklī. Daudz tādu lietu, par kurām trenerim vispār nebūtu jādomā, un tās problēmas visu laiku jārisina, jābūt tajā iekšā.

Ar to visu saspringtu grafiku, cik jums sanāk atpūtināt galvu no tā visa?
Man jau sanāk pastaigāties pa Taškentu, esmu to izstaigājis visu. It īpaši brīvdienās. Kāpēc mūsu saruna notiek svētdien? Jo tajā hallē, ja brīvdienās neiekrīt kāda spēle, tad čau, tu ledu nevari dabūt, jo rīta līdz vēlam vakaram tur ir masu slidotava. Tagad arī – mums ledus brīvdienās nav pieejams. Tas atkal uzreiz sagroza plānus. Treniņu grafiku esmu mainījis jau kādas četras reizes, katru dienu kaut kas jauns parādās.

Normunds Sējējs uz Uzbekistānas U18 hokeja izlases soliņa | Foto: Uzbekistānas hokeja federācija