BK “Kolka-Dubulti 136 km 55 h” – pārgājiena apraksts „Piejūras nūjotāju” acīm

Nu jau piekto gadu pēc kārtas maija beigās Latvijas lielākie iešanas un nūjošanas entuziasti satiekas Kolkas ragā, lai kopīgi dotos 136 km garā un izaicinājumiem pilnā pārgājienā pa Kurzemes piekrasti. Pasākuma popularitāte ar katru gadu aug, un šogad uz starta līnijas stājās 1053 dalībnieki, tostarp „Piejūras nūjotāju kluba” meitenes. Par to, kā mums šajā piedzīvojumā gāja, tad arī vēlos pastāstīt.

Par šo pārgājienu pirmo reizi uzzināju pāris gadus atpakaļ, kad kāds no maniem Facebook draugiem tur piedalījās un lepni par to ziņoja sociālajā tīklā. Toreiz tam īpašu vērību nepievērsu, jo tad vēl pati biju tāds „svētdienas nūjotājs”, kurš pāris reizītes nedēļā iziet uz stundiņu ar nūjām un domā, ka tas dikti palīdz justies fiziski aktīvam. Pēc tam, kad nelielā draugu kompānijā, atnācu no Ainažiem līdz Carnikavai (99 km), ar nūjošanu sāku nodarboties arvien aktīvāk. Tūlīt pēc tam sākām organizēt nūjošanas nometnes uz skaistāko Spānijas salu – Maljorku. Šodien jau nūjojam arvien ātrāk un tālāk, un dalība tik lielā izaicinājumā, kā „Kolka-Dubulti”, šķita likumsakarīgs solis.

Uzreiz pēc jaunā gada sākām plānot un gatavoties lielajam pasākumam. Vadoties pēc iepriekšējās pieredzes, viss 136 km garais maršruts tika saplānots pa dienām. Ja starts ir piektdienas plkst. 16 un finišā jātiek līdz svētdienas plkst. 23, tad mēs nolemjam, ka piektdien iesim līdz Rojai un nakšņosim viesnīcā „Mare”, sestdien mums jātiek līdz Abragciema kempingam un tad mums ir visa svētdiena, lai pieveiktu pēdējos 54 km līdz Dubultiem.

Ir 25.maija (piektdienas) priekšpusdiena. Šoferītis Arnolds mūs, piecas dāmas, aizvizina līdz Rojai, kur mums pievienojas vēl divas meitenes, un, kur mēs iepriekš rezervētajā viesnīcā „Mare”, atstājam visas pārgājienam paredzētās mantas. Tālāk uz Kolku braucam jau tikai ar to, kas būs patiešām nepieciešams pirmajiem 38 km – nūjas, ūdens, pāris batoniņi, maiņas zeķes un dvielītis. Šāda taktika tika izvēlēta, lai liekais smagums mums netraucētu posmu līdz pirmajai nometnei Rojā veikt pieklājīgā ātrumā, jo mērķis pirmo nometni sasniegt ir līdz plkst. 22 vakarā, lai laicīgi varētu doties pie miera un atpūsties nākamajai dienai.

Ierodoties Kolkas ragā, sajūtas ir pavisam sirreālas – viss rags pilns ar cilvēkiem, kuri pilnā ekipējumā, gatavi startam. Lielākai daļai uz muguras ir lielas mugursomas, guļammaisi, ik pa laikam kaut kur šķind bleķa krūzītes, kuras, piesietas pie somām, atsitas pret ko citu un iešķindas. Daudziem rokās ir arī nūjas. Skan uzmundrinoša mūzika, organizatori mikrofonos ziņo svarīgu info, cilvēki ir jautri, piedzīvojumam gatavi un, vēl pirms starta signāla, steidz fotografēties. Arī mūsu kompānija uztaisa kopbildi un gājiens var sākties. Starts gājienam tiek dots plkst. 16.00 un no šī brīža mums ir 55 stundas, lai tiktu līdz Dubultiem, pa ceļam atzīmējoties trīs kontrolpunktos – nometnēs un savāktu piecas gājiena aproces. Gājiena sākums ir pavisam lēns, jo jūras mala ir šaurāka par to lielo dalībnieku „jūru”, kas pa to plūst. Tā arī draudzīgā kolonnā tiek veikti pirmie pieci km. Pēc tam jau arvien vairāk izretojamies un katrs sāk iet savā komforta tempā. No iepriekšējās pieredzes saprotam, ka atpūtas pauze jātaisa ik pa 10 km, pat ja tajā brīdī šķiet, ka spēka vēl ir gana. Ir ne vien jāatpūšas, bet arī jānomaina tīras, sausas zeķes. Nedrīkst pieļaut, ka apavos vai, vēl trakāk, zeķēs, ir smiltis. Tāpat nedrīkst iet mitrām kājām, jo tad nebūs ilgi jāgaida, līdz pirmās tulznas liks par sevi manīt. Tā arī darām. Bez tam, ceļā esošās upes forsējam basām kājām (nevis miskastes maisos, kā to dara citi). Dzestrais ūdens arī nedaudz atspirdzina kājas un ļauj sajust patīkamu komfortu. Vēl līdz pirmajai nometnei nākas pāris kilometrus paiet pa lielceļa malu, jo Dabas aizsardzības pārvalde 6,5 km no Kolkas ir atklājusi retu abinieku, kuram, pēc pārvaldes domām, varētu nepatikt, ka tāds cilvēku pūlis šķērso viņa „dzimto sētu”. Neko darīt, daba un vardes ir jāsaudzē, tādēļ visi draudzīgi dodas pāri kāpu zonai un abinieka mājas apiet pa ceļa malu. Ir sācis krēslot, kad tālumā ieraugām Rojas molu, kas nozīmē, ka pirmā pārgājiena nometne ir jau pavisam tuvu. Kad tā tiek sasniegta, ir nedaudz virs plkst. 10 vakarā. Iečekojamies nometnē ar elektronisko karti, kāda ir katram dalībniekam, un, kas sacensību organizatoriem ļauj sekot līdzi katram gājējam. Atmosfēra nometnē vairāk atgādina „Positivus” festivālu, ne nopietna gājiena starpfinišu – skan mūzika, visapkārt jautri cilvēki, kas atpūtina kājas, baudot organizatoru sarūpētās uzkodas un dzērienus. Ir jautri un patīkami, gribētos nometnē uzturēties ilgāk, bet no dienas snaudas ir modušies asinskāru odu bari, kuri izdomājuši, ka arī viņiem ir festivāls. Sagaidām, kad nometni sasniegs pārējās mūsu meitenes, dodamies uz viesnīcu, lai nomazgātos un laicīgi dotos pie miera. Tikmēr gandrīz visi pārējie pasākuma dalībnieki turpina ceļu, arī trīs no mūsu plašākās kompānijas. Pie sevis nodomāju, ka diez vai es sevī rastu spēkus vēl desmit kilometriem, bet varbūt tas tikai galvā – ja būtu jāiet, noteikti arī ietu.

Nākamajā rītā pamostamies agri, bet brokastis viesnīcā sarunātas tikai uz plkst. 8, tādēļ bez steigas gatavojamies jaunajai dienai un jauniem izaicinājumiem. Šī ir arī mūsu pirmā kļūda, jo… ņemot vērā karsto laiku un to, ka dienas maršruts pārsvarā paredzēts gar ceļa malu (ne jūras krastu), tad vajadzēja celties līdz ar saulīti un doties ceļā pirms lielais karstums ir mūs pārsteidzis uz lielceļa. Izejot no viesnīcas, ir sajūta, ka esam pamestas. Tikai pēc padsmit noietiem kilometriem ieraugām vēl citus pasākuma dalībniekus, kuri pavisam lēnām iet, jo kājas jau sākušas „palikt bēdīgas”. Nākamā gājiena nometne mūs gaida tikai sešdesmit otrajā kilometrā, Mērsragā. Ejot līdz tai, tiek pieļautas vēl vairākas kļūdiņas – par maz un par īsu atpūtas brīži, iespējams, par maz arī uzņemtais šķidruma daudzums. Nometnē tiekam tikai pāris stundas līdz tās slēgšanai un tieši pāris stundas mums ir, lai atpūstos, paēstu un aprūpētu sastaigātās pēdiņas. Mērsraga nometne izrādās arī finišs vienai no mūsu gājējām, kuru lielais karstums ir pievarējis un kura turpina ceļu vairs ne ar mums, bet uz Tukuma slimnīcu (paldies Dievam, pēc sistēmas ievadīšanas, viņa tiek palaista mājās, kur vēl divas dienas ir gultas režīms pilnīgā tumsā). Bet mēs pārējās turpinām ceļu no Mērsraga uz Abragciemu, kas ir aptuveni vēl 17 km. Pārsvarā ejam pa meža ceļiem, kuri ir pilni ar gājējiem. Atpūtas brīži tiek organizēti turpat mežā, apguļoties starp melleņu mētrām un atstutējot kājas pret tuvāko koku. Pa ceļam pārsteidz vietējo iedzīvotāju atsaucība un uzmundrinājums. Paldies kundzei Abragciemā, kura visus gājējus cienāja ar saldētām ogām, paldies arī jaukajam pārim vēlāk pie Lapmežciema, kuri piedāvāja aukstu coca-colu un ūdeni. Abragciema kempingā ierodamies ap plkst. 8 vakarā. Krodziņš vēl strādā, tur arī paēdam kārtīgas vakariņas un palutinām sevi ar aukstu sidru. Kopā šodien noieti 47 km, kas nebūtu nekas, ja vien… karstums un lielceļš. Diena, kura iepriekšējā plānošanā tika uzskatīta par atslodzes dienu, izrādījās grūtākā no visām.

Svētdienas rītu sākam agri, jau plkst. 5 no rīta dodamies ceļā. Ceļš līdz trešajai nometnei, kuru organizatori ir nosaukuši par „Nāves nometni” ir nieka padsmit km garš un paiet gandrīz pilnīgā klusumā. Katra iet savās domās iegrimusi. Arī es daudz domāju, un arī man ne reizi vien šajā posmā galvā iešaujas ķecerīgā ideja „Nāves nometnē” mest gājienam mieru. Agrā celšanās un dienas sākums bez tik ierastās kafijas krūzes, šīm ķecerīgajām domām ļauj raisīties. Nometni sasniedzam drīz pēc plkst. 8 un šajā brīdī arī saprotam, kādēļ tā tiek dēvēta par „Nāves nometni”. No Rojas nometnes jautrības šeit vairs nav ne miņas, visapkārt klusums un ik pa brīdim vaidi, kas izskan kādam tulznu nomocītajam gājējam uzsākot iešanas kustības. Šīs kustības ir tik nedabiskas un jocīgas, ka mums ik pa laikam tas viss izsauc pamatīgu smieklu lēkmi. Kafija mūs ir pamodinājusi un uzmundrinājusi, tulznas mūs nevienu īpaši nemoka, tādēļ varam atļauties „Nāves nometnē” ienest kaut kripatiņu jautrības. Mēs gan pēc nometnē redzētā, šo vietu iesaucam par „Bēdīgo kājiņu nometni”, tas šķiet tā drusku saudzīgāk pēc noietiem 100 km.

Pirms dodamies atlikušajā 36 km posmā, nolemjam mainīt stratēģiju – taisīt 15 minūšu atpūtas pauzi ik pēc katriem sešiem kilometriem, bet ik pēc 12 km mainīt zeķes un aprūpēt sagurušās pēdiņas. Tas viss tikai tādēļ, lai arī mūsu kājas nesāk pārāk bēdāties. Kafija, coca-cola, enerģijas batoniņi un nometnes brokastis mūs ir uzlādējuši, tādēļ ejam tempā, kas nebūt neatpaliek no tā, kā ejam parastā ikdienas treniņā – ap 6 km/h. Solis mums ir raits un gaita dabiska, varam to atļauties. Jāatzīmē, ka visu gājiena laiku nūjas ir mūsu sabiedrotās un ļoti palīdz kustēties uz priekšu. Pareizi nūjojot, slodze no kājām tiek sadalīta arī uz rokām, tādēļ iet nemaz nav grūti. Kā nūjošanas instruktore, vēroju arī pārējo gājēju nūjošanu un saprotu, ka šeit darba lauks vēl instruktoriem ir ļoti plašs. Man šķiet, ka vienai daļai nūjas nevis palīdz, bet pat traucē. Nu labi, varbūt ne gluži traucē, kaut kādu iespēju atbalstīties tās tomēr sniedz. Bet, ak vai, kā varētu palīdzēt, ja vien cilvēks zinātu kā ir tās pareizi lietot. Viss atlikušais ceļa posms līdz Dubultiem tiek veikts pēc stratēģijas – 6 km ejam, 15 min. atpūta. Diena ir karsta, bet jūras tuvums un vējiņš karstumam neļauj līdz galam ieskrieties. Vēl īsi pirms finiša uztaisām mazu pauzīti, kurā nomainām drēbes, izķemmējam matus, jo tūlīt jau arī tikšanās ar atbraukušajiem līdzjutējiem, kuri jau ir panākuši pretim un pēdējos divus km iet kopā ar mums.  Un kur nu vēl oficiālā fotografēšanās un rokas spiediens no paša pasākuma bosa. Un tā mēs, trīs „Piejūras nūjotājas” finiša zvanu noskandinām 49,5 stundās no starta šāviena brīža. Tas nozīmē, ka esam ne vien iekļāvušās oficiālajā kontrollaikā, bet par pāris stundām apsteigušas arī manis pašas nosprausto optimistiskāko finiša laiku (prognozēju, ka Dubultos būsim pēc 52 stundām). Pēc neilga laiciņa finišā parādās arī ceturtā mūsu lēdija, kura ceļa posmā no „Bēdīgo kājiņu nometnes” izbaudījusi pilnu emociju spektru – no nekontrolējamiem asaru plūdiem līdz smiekliem un ķiķināšanas. Vēl viena no mūsu meitenēm, kura šorīt sāka iet vēl stundu pirms mums, finišu sasniegusi jau pirms divām stundām un tagad, atpūtusies, ar mums kopā bauda aukstu šampanieti. Divas no naskākajām gājējām ar citu iešanas stratēģiju, finišējušas jau tūlīt pēc pusdienas laika. Vienu meiteni no trases noņēmis karstums, vēl vienu – tulznas. Tāda ir mūsu kompānijas „bilance”.

Auksts šampanietis stikla glāzē ar sulīgu arbūza šķēli jūras krastā  Dubultos ir tieši pašā laikā, tas ir tas, kuru esam nopelnījušas par visiem 300%. Paldies meitenēm par izturību un jautro kompāniju, paldies organizatoriem par teicami noorganizēto piedzīvojumu. Paldies visiem, kas piedalījās, jo tieši šādi pasākumi ir tie, kas spēj vienot cilvēkus, vienot tautu. Jā, tieši šādi pasākumi mūs vieno Latvijas simtgadē, ne mākslīgi veidojumi par daudziem iztērētiem miljoniem. Uz tikšanos nākamgad Kolkā – tai pat laikā, tai pat vietā!

„Piejūras nūjotāju kluba” ieteikumi tiem, kas plāno nākamgad piedalīties:

1. Pirms doties tik nopietnā pārgājienā, nepieciešamas nopietnas investīcijas apavos. Es gāju ar Salomon XA PRO 3D un 136 km tika pieveikti bez kādas nozīmīgām tulznām. Kaudzei ar plāksteriem līdzi jābūt jebkurā gadījumā. Ja ir sajūta, ka kaut kas apavā sāk berzt vai grauzt, tad problēma jāatrisina uzreiz, nevis tad, kad jau rodas sāpes un tulzna ir izveidojusies.
2. Apaviem jābūt par pāris izmēriem lielākiem, bet tas atkarīgs no modeļa un paša pēdas. Sporta preču veikala konsultants varēs ieteikt vispiemērotāko modeli ar visatbilstošāko izmēru. Šis ir ļoti svarīgi!
3. Bez apaviem, svarīgi ir iegādāties pareizās iešanas zeķes, vairākus pārus, ko iešanas laikā ik pēc 2 stundām mainīt. Ja ir problēmas ar pēdām, tad ieteicams mainīt arī apavu iekšzoles.
4. Nedēļu pirms gājiena un gājiena laikā kājas smērēt ar speciālo smēri pret noberzumiem, kuru var iegādāties veikalos, kas tirgo sporta inventāru. Ja uz kājām jālīmē plāksteri, tad smēri smērējam tikai vakaros, jo uz svaigi sasmērētas ādas plāksteris neturas un slīd nost.
5. Nūjas ir nozīmīgs sabiedrotais garajā un grūtajā ceļā, ja vien ir pareizas nūjas, un tiek piekopta pareiza nūjošanas tehnika.
6. Tikpat svarīgi, cik laba mugursoma, ir arī somas saturs. Rūpīgi jāizvērtē līdzi ņemamo lietu saraksts, jo katra nevajadzīga lieta, pat ja sver tikai pāris simts gramus, iešanu tikai apgrūtina. Iesaku izvēlēties nedaudz mazāku somu, jo tad tīri fiziski līdzi varēs paņemt tikai pašu nepieciešamāko. Vissvarīgākais no somas satura ir dzeramais ūdens!
7. Pārgājiena dienās no rīta un vakarā lietot Magne B6, kas palīdz muskuļiem pārvarēt šo neikdienišķo slodzi. Tikpat svarīgi ir lietot Rehidron pulveri. Noderīga var izrādīties arī kāda Ibumetin tablete un kāda atvēsinoša smēre (mums bija „zirgu smēre”)
8. Laba kompānija ir tas, kas nepieciešams, lai sekmīgi tiktu līdz finišam. Tā uzmundrinās, palīdzēs un atbalstīs ik katrā gājiena kilometrā.

Īsāk sakot, IR JĀIET!

Ieva Kozlovska

Biedrības „Piejūras nūjotāju klubs” dibinātāja