“Es nebiju kosmonauts…” – Rihards Bukarts par neaizsniegšanos līdz NHL

Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Rihards Bukarts sarunā “VEF podkāstā” atskatījās uz savas karjeras sākumu, cenšoties izskaidrot to, kādēļ viņš nenonāca Nacionālajā hokeja līgā (NHL).

Bukarts 2013. gadā, tobrīd būdams 17 gadus vecs, devās uz Ziemeļameriku un pievienojās Brendonas “Wheat Kings” komandai, kas spēlē Rietumu hokeja līgā (WHL) – vienā no trim spēcīgākajiem Kanādas junioru čempionātiem. Savā pirmajā sezonā Bukarts 65 spēlēs sakrāja 54 (28+26) punktus, otrajā sezonā viņam bija 74 (33+41) punkti 62 pamatturnīra cīņās un 18 (4+14) punkti 16 “play-off” dueļos, kam sekoja 62 (31+32) punkti pēdējā gadā. Neskatoties uz to, Bukarts NHL draftā netika izvēlēts.

“Nav ne mazākās nojausmas [kādēļ netiku draftēts]. Varbūt kliboja spēle aizsardzībā, bet ir jautājums – vai manu kļūdu dēļ tika atvesti vārti? Nē, man +/- rādītājs vienmēr bija labs. Man tāpat bija spēcīgs treneris, pie kura strauji progresēju. Vēl esmu domājis, ka man bija TOP komanda, no kuras katru gadu draftēja divus, trīs vai pat četrus džekus draftēja – varbūt negribēja ņemt tik daudzus no vienas komandas?” prātoja Bukarts.

“Ar ģimeni daudz esam domājuši, kāpēc tas neizdevās. It kā piedalījos sarunās [ar klubiem] pirms drafta, pašam bija sajūta, ka mani nodraftēs… Bet tajā dienā, kad nenodraftēja, nebija pasaules gals. Jā, tur bija tā kļūmīte, ka mani it kā izvēlējās Anaheimas “Ducks”, taču to izdzīvoju. Ir, kā ir – ja būtu nodraftēts, kas būtu mainījies? Es tāpat pēc tam gan Edmontonas, gan Floridas sistēmās kūlos,” norādīja Bukarts.

Pavadījis trīs sezonas junioru līgās, 2016. gada aprīlī Bukarts parakstīja līgumu Amerikas hokeja līgā (AHL). Tur gan viņam nostiprināties neizdevās, nākamajā sezonā aizvadot vien 14 mačus, galvenokārt spēlējot ECHL.

“Vienkārši biju par zaļu un jaunu. Es mentāli nebiju gatavs tai “gaļas mašīnai”, kas ir NHL. Es biju jauns puika, kurš vienkārši gribēja spēlēt hokeju un priecāties, jo tā biju uzaudzis, kamēr tur jau 19, 20 gadu vecumā jau bija reāli “senči”, kuri skaita “piķi” un sapņo, cik nopelnīs miljonus,” atcerējās uzbrucējs.

“Tagad jau droši vien būtu pilnībā savādāk. Tobrīd tam nebiju mentāli gatavs,” atzina Bukarts. “Biju tālu no mājām, gandrīz bez kontakta ar ģimeni. Kāds nobriedušāks varbūt tajā vecumā to izdzīvotu un viņam izdotos, kādam ne. Bet es neko nepārdzīvoju, jo dzīvē vienmēr meklēju to pozitīvo. Uzskatu, ka hokejs man daudz ko ir iedevis. Jā, kaut ko arī ir paņēmis, taču kopumā viss mani apmierina.”

Bukarts vienlaikus pauda, ka spēlēšana NHL nebija viņa galvenais sapnis un mērķis. “Es nebiju kosmonauts, kurš teica, ka spēlēs NHL – es vienkārši spēlēju hokeju un man tas labi padevās. Ja būtu sanācis, būtu forši. Cerības bija, bet, kā viens sportists teica – jūsu cerības, jūsu problēmas… Tētis, mamma varbūt arī gribēja, bet es atdevu tik, cik varēju. Man nav ko nožēlot, jo jaunatnes posmu izgāju ar ļoti lielu atbildību pret hokeju. Ieguldīju darbu, biju super formā, tādēļ nav sev ko pārmest, ka neiekļuvu NHL – vienkārši tā salikās un viss. Nav tā, ka varu prātot – varēja būt par vienu ballīti mazāk un tā tālāk… Es izdarīju maksimumu. Man nav sirdsapziņas pārmetumu, ka nav NHL karjeras.”