“Hokejs tuksnesī nevienam nav vajadzīgs” – kā izgāzās NHL lolotais klubs Arizonā?
Nacionālajā hokeja līgā (NHL) ir vairākas komandas, par kurām pēdējos gados pieņemts vien smieties. Bufalo “Sabres”, Otavas “Senators” – tie ir tikai daži no nosaukumiem. Taču visam pāri stāv Arizonas “Coyotes”. Komanda, pret kuru ir īpaši labvēlīgi noskaņots NHL komisārs Gerijs Betmens, kļuvusi par apsmieklu un tuvākajos gados varētu vispār pazust ne tikai no Arizonas štata, bet arī no visas NHL kartes.
“Arizona ir fantastisks tirgus, kur ir daudz sporta līdzjutēju. Tas ir augošais tirgus, viens no lielākajiem Ziemeļamerikā. Klubs un tā līdzjutēji nonākuši ne pārāk labā situācijā. Iespējams, kaut kādā ziņā viņi kļuva par apstākļu upuriem. Vēlamies pārliecināties, ka esam izpētījuši visus variantus, pirms vest klubu uz citu vietu. Un ceru, ka mums tas nebūs jādara,” šādus vārdus Betmens teica šī gada jūnija sākumā, lūgts komentēt situāciju ar “Coyotes” nākotni?
Kā sanāca, ka NHL klubs palicis bez mājām un savas spēles aizvada 5000 tūkstošu ietilpīgā arēnā? Par iemeslu ir uzskatāma pašas līgas stūrgalvība – gluži kā KHL visu laiku gribēja apliecināt savu “starptautiskumu” un allaž centās papildināt līgu ar visdažādākajām komandām, arī NHL ļoti gribēja palikt Arizonā, lai turnīrā tiktu pārstāvēts pēc iespējas lielākais štatu skaits.
Lai cik dīvaini tas izklausītos, Arizonas kluba franšīze eksistē jau kopš 1972. gada. Viens neliels bet – sākotnēji tā bija Vinipegas “Jets” komanda, kura nedaudz vairāk kā pēc 30 gadiem vairs nebija konkurētspējīga, nedz sportiski, nedz finansiāli. 1996. gadā franšīzi pārdeva diviem uzņēmējiem, kuri to atveda uz Arizonu – štatu, kurā par hokeju neviens neko baigi nedzirdēja. Tuksnesī hokejs nevienam nebija vajadzīgs, taču kluba īpašnieki bija ambīciju pilni apgūt jaunu tirgu, un NHL, rūpējoties par savu PR, viņiem visādos veidos ar to palīdzēja.
Koijotu rezultāti nebija labi. Zaudējums “play-off” pirmajā kārtā bija šis komandas maksimums, savukārt no 2002. līdz 2009. gadam “Coyotes” izslēgšanas turnīrā nebija atrodami. 2009. gads kļuva par ļoti nozīmīgu komandas vēsturē, jo pēkšņi bankrotēja tās īpašnieks. Par franšīzi bija interese no citiem investoriem, viens no tiem komandu bija gatavs iegādāties, ja viņam to atļautu aizvest uz Kanādu. Tādas manipulācijas NHL plānā nebija, jo līgai komanda bija vajadzīgā tieši Arizonas štatā. Rezultātā tika pieņemts absurds lēmums – uzturēt “Coyotes” par līgas līdzekļiem, kas stipri ietekmēja kluba iespējas spēlētāju tirgū.
Par komandas stūrmani nozīmētais Deivs Tipets tomēr paveica mazu brīnumu. Lai arī ar mazu budžetu cīnīties par “play-off” bija sarežģīti, viņš komandu Stenlija kausā ieveda trīs reizes pēc kārtas, savukārt 2011./2012. gada sezonā klubs iekļuva konferences finālā. Tomēr NHL pirmkārt ir bizness – līdzjutēju interese joprojām nebija tāda, uz kādu cerēja līgas vadība, ar biļešu, atribūtikas un cita veida tirdzniecību bija grūti nosegt kluba izmaksas un pat labi sportiskie rezultāti nespēja kompensēt naudas trūkumu kluba kasē.
Atrast īpašniekus izdevās tikai 2013. gadā, kad to iegādājās kompānija “Ice Arizona Acquisition co LLC”. Nosaukums tika nomainīts no Fīniksas uz Arizonas “Coyotes”, un iemesli tam bija divi. Pirmais – par komandas jaunu mājvietu kļuva cita pilsēta Glendeila, savukārt Arizonas pieminēšana nosaukumā ļāva parādīt, ka šo komandu atbalsta ne tikai Fīniksa, bet arī viss štats. It kā cerīgs notikums, tomēr pēc īpašnieku maiņas klubs strauji pārvietojās turnīra tabulas lejasgalā, 2012./2013. gada sezonā izcīnot divreiz mazāk uzvaru nekā iepriekšējā sezonā.
Tobrīd NHL pieļāva kļūdu, jo arī 2013. gadā interese par klubu bija no citiem štatiem. Kā pierādīs vēlāko laiku notikumi, 2012./2013. gada sezona bija kluba augstākais punkts, un šajā līmenī “Coyotes” vairs nespēs atgriezties. Kopš 2013. gada, kad NHL izdevās pārdot klubu, tā īpašnieki mainījās vairākas reizes, kamēr to 2019. gadā nepārņēma Alekss Meruelo – cilvēks ar ne pārāk tīru reputāciju. No vienas puses, tieši pateicoties viņa komandai interese par NHL parādījās arī ASV spāņvalodīgiem iedzīvotājiem. “Coyotes” rīkoja Latīņamerikas mantojuma mēnesi, prezentēja atribūtikas līniju spāņu valodā, kā arī izveidoja atsevišķus profilus sociālajos tīklos spāņu valodā.
No otrās – Meruelo tā arī nesaprata, ka vadīt picēriju tīklu (viņa iepriekšējais bizness) un vadīt hokeja klubu nav viens un tas pats. Viņa nozīmētie cilvēki mēģināja ekonomēt uz visa, uz kā vien varēja, kā arī nekautrējās palikt parādā ilggadējiem partneriem, kuri vēl kādu laiku inerces pēc turpināja sniegt pakalpojumus cerībā, ka NHL klubs nevarēs uzmest. Izrādījās, ka varēs, un vēl kā.
Un ko Betmens? NHL komisārs ar amerikāņiem tipisko politkorektumu teica, ka žurnālisti kaut ko ne tā sapratuši vai arī situāciju esot pārpratuši. Savukārt pašu Meruelo Betmens raksturoja kā “spēcīgāko cilvēku, kāds jebkad vadījis šo franšīzi.” Tas arī nav brīnums, jo savu kļūdu atzīšana nekad nav bijusi NHL komisāra stiprākā vieta, kas gan nav traucējis viņam šajā amatā noturēties 30 gadus.
Ar šādu pieeju ne par kādu stabilitāti laukumā nevarēja būt runas. “Coyotes” kļuva par vietu, kura nevēlas nonākt neviens hokejists, skatītājiem šī komanda bija vajadzīga arvien mazāk, savukārt profesionāļu trūkums kluba frontofisā. Dīvainie lēmumi par sastāvu kļuva par normu, savukārt reputācijas skandāli vairs nevienu nepārsteidza – komplektā bija gan ģenerālmenedžera Bila Armstronga draudi žurnālistiem par it kā sagrozīto informāciju, gan darbinieku masveida atlaišana Covid-19 laikā mēnesi pēc vārdiem par to, ka visi esam liela ģimene un algas tiks maksātas arī turpmāk, gan Mičela Millera izvēle draftā – hokejista, kurš pirms tam bija paspējies iekļūt rasisma skandālos. Vienā elementā stabilitāte gan bija – pēc vidējās apmeklētības “Coyotes” pēdējos desmit gados allaž atradās starp līgas vājākajām komandām.
“Coyotes” turpināja eksistēt kā kaut kāds atsevišķs veidojums NHL iekšienē. Un tad 2021./2022. gada sezonā problēmas atnāca no tās puses, no kuras to neviens negaidīja – Glendeilas pilsētas administrācija paziņoja, ka tā lauzīs līgumu ar komandu par arēnas īri. Kā iemesli tika minēti ne tikai finansiāli parādi, bet arī komandas slikta reputācija un slikti sportiskie rezultāti – Glendeila negribēja asociēties ar neveiksminieku komandu, kā rezultātā “Coyotes” bija jāmeklē jauna mājvieta.
2022./2023. gada sezonā pa Betmena un NHL reputāciju tika izdarīts vēl viens spēcīgs sitiens. Nespējot atrast neko labāku, “Coyotes” mājas spēles bija spiesta pavadīt Arizonas Štata Universitātes (ASU) arēnā, kuras ietilpība ir vien pieci tūkstoši cilvēku. Turklāt, šis pagaidu risinājums paredzēja šādu pazemošanos vismaz līdz 2025. gadam, kad tiktu uzbūvēta jauna arēna. Problēmas ar ģērbtuvēm, tualetēm un ēdināšanu bija acīmredzamas jau pirms pārcelšanās, tomēr kaut ko izdarīt ar to īsti nav iespējams, jo arēna ir tāda, kāda tā ir. Plus spēlēšana šādā vietā vēl vairāk iedzina “Coyotes” finansiālos parādos – starp “match day” ar pieciem un ar desmit tūkstošiem cilvēku ir liela atšķirība finansiāli, savukārt, ja to reizina ar 41 mājas spēli sezonas laikā, tad negūtā peļņa mērojama daudzos miljonos.
Arizonas klubs lielas cerības loloja uz savas arēnas būvniecību šī štata citā pilsētā – Tempē. Projekts jau tika saskaņots, pilsētas valde to it kā akceptēja un bija jānotiek referendumam, kurā iedzīvotāji negaidīti nobalsoja pret – vēl viens nazis “Coyotes” organizācijas mugurā, kura tāpat atsakās mirt dabīgā nāvē.
Katastrofa turpinās – netiek atbalstīta “Coyotes” jaunās arēnas būvniecība
Pēdējā laikā atkal parādās sarunas, ka klubs varētu pārcelties uz citu štatu – kā viens no kandidātiem uz tā iegādi tiek minēts Jūtas “Jazz” īpašnieks Raiens Smits, kurš ir ieinteresēts, lai Soltleiksitijā būtu NHL komanda. Tomēr līga ar abām rokām turpina turēties aiz Arizonas štata robežām un darīs visu, lai klubs paliktu tur, jo tas ir ne tikai NHL, bet arī paša Betmena prestiža jautājums. Tas nozīmē, ka vēl kādu laiku vērosim šīs neveselas attiecības, kuras sevi jau sen izsmēlušas, tomēr viena puse izmisīgi to negrib atzīt.
