Jaunups: Ja Šēnhofs pārmet Šnepam par čomu bīdīšanu, lai labāk paskatās spogulī, kā to pieļāva
Lai arī Latvijas basketbola viens no lielākajiem kauna traupiem, proti, zaudējums EČ kvalifikācijā pat divreiz Bulgārijai, kā rezultātā vīriešu izlase pirmo reizi kopš 1999. gada nekvalificējās finālturnīram, ir noticis pirms vairāk nekā mēneša, domas un kaislības nenorimst. “Sportazinas.com” iepriekš uz sarunu aicināja ilggadējo Latvijas Basketbola savienības (LBS) valdes locekli un basketbola skolas “Rīga” direktoru Gunti Šēnhofu, kurš atklāti stāstīja par esošā LBS prezidenta Raimonda Vējoņa ievēlēšanu un ģenerālsekretāra Kaspara Ciprusa nonākšanu amatā.
Nevienam vairs nav noslēpums, ka Latvijas basketbolā pastāv divas frontes – Šēnhofs, Edgars Šneps un tagad Kaspars Cipruss vienā pusē, un Edgars Jaunups ar domubiedriem otrā. Tādēļ šoreiz uz interviju aicināts Jaunups, kurš izteica savu viedokli par konkrētiem procesiem un esošās vadības darbu, kritizēja Vējoņa spēju atlasīt spēcīgu personālu, pieskārās Ciprusa zemajai kvalifikācijai [viņa ieskatā] un daudz kam citam.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas basketbola izlases nekvalificējās Eiropas čempionāta finālturnīram? Tā ir sistemātiska darba kļūda, konkrēti neveiksmīgas spēles vai trenera vājais sniegums?
Domāju, ka tas notika, ņemot visus apstākļus kopā. Bija neveiksmīgas spēles, konkrēti arī trenera vājais sniegums gan atsevišķos mačos, gan visa kvalifikācijas cikla gaitā. Un tāds sniegums nebija tikai viena mača jautājums, jo bija spēles, kur izlaidām vadības grožus no rokām. Taču visa pamatā tomēr ir sistemātiskas kļūdas, ko redzējām vēl iepriekšējās vadības laikā, bet šī ir tiešs turpinājums tam, kā strādāja iepriekš. Piemēram, kā bija ar Edgaru Šnepu, kurš ilgus gadus bija ģenerālsekretārs. Uz visiem svarīgajiem amatiem pārsvarā tika meklēti tādi cilvēki, kuri par viņu ir vājāki kaut kādā ziņā, paklausīgāki vai kā citādi ērti viņam un citiem valdes locekļiem. Nesaku, ka Štelmahers ir vājāka personība par Šnepu, bet lielākoties šāda tendence LBS darbā ir vērojama gadiem. Tika meklēti cilvēki, kuri atsevišķos jautājumus, kur izšķiroša nozīme varētu būt arī ģenerālsekretāram, piekāpsies, neatļausies runāt pretī vai publiski konfliktēt. Tā ir zaudētāju pieeja. Tāds darba stils izriet no rakstura, bailēm no konkurences vai to, ka kāds būs zinošāks un gudrāks.
Vai savu lomu nevarēja nospēlēt tas, ka ilgus gadus vadībā bija vieni un tie paši cilvēki un tāpēc radās tāda kā neaizskaramības sajūta?
Nē, jo neaizskaramības sajūta rodas no pārlieku lielas pārliecības, bet Šnepa lēmumi tādi nebija. Piemērs ar Štelmaheru. Tas nebija drosmīgs lēmums, gluži pretēji – tāds muļķa drošs lēmums, jo tajā brīdī viņam bija pēdējos gados veiksmīgs sniegums pie vairāku komandu stūres, strādāja labi, bet neskatoties uz to, personīgi uzskatīju, ka nepieciešams ir ārzemnieks. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ar Arni Vecvagaru, situācija kliedza pēc jaunas pieredzes, citām emocijām un skatījumu uz lietām. Štelmaheru paņemt bija vieglākais ceļš. Nesaku, ka viņš ir slikts kā treneris. Varbūt citā komandā, citā laikā un vietā viņš būtu perfekti piemērots, bet, manuprāt, ne vadīt Latvijas izlasi attiecīgajā ciklā. Protams, te vēl jāpiemin ir ne tikai vadības neizlēmība, bet arī totāla nespēja piesaistīt papildus finansējumu, kas atsaucies arī uz pēdējiem lēmumiem par galveno treneru iecelšanu, jo ārzemju speciālists prasītu nopietnākus finansu līdzekļus, bet tā vietā izvēlēti salīdzinoši “lētāki” varianti un te ir rezultāts. Biju vienīgais no bijušās valdes locekļiem, kurš nobalsoja pret Štelmahera iecelšanu amatā un nevienu brīdi to neesmu nožēlojis.
Vienā intervijā Guntis Šēnhofs apgalvoja, ka par šiem rezultātiem ir atbildīga visa iepriekšējā valde, tostarp, jūs. Par Štelmaheru nebalsojāt, bet vai pacēlāt roku par Vecvagara kandidatūru?
Ja arī nobalsoju, tad piekāpšanās nolūkā, jo to var redzēt arī pēc valdes sēžu protokoliem, ka iestājos kategoriski pret Vecvagara iecelšanu par izlases galveno treneri. Bet te ir jāņem vērā arī cits apstāklis, proti, iepriekš labu darbu paveikušais Ainars Bagatskis nenormāli lobēja Vecvagara kandidatūru. Toreiz tā bija kā sava veida komanda, kas iestājās par viņu. Ne tikai Bagatskis, bet vēl Šneps un Šēnhofs. Retorika bija tāda – dodam jaunajam vietējam speciālistam iespēju, šis ir īstais brīdis, u.t.t. Protams, noteikti savu lomu nospēlēja arī finansiālais faktors, jo Vecvagaram daudz nemaksāja. Tāpēc atkārtoju – varbūt es arī balsoju par viņu, piekāpjoties kolēģiem, jo arī laika nebija daudz palicis, bet sēžu sarunu atšifrējumos ir redzams, ka biju pret. Vēlāk no savas kļūdas mācījos un to pašu vairāk par Štelmaheru nepieļāvu, bet diemžēl citi valdes locekļi bija citās domās un man neizdevās viņus pārliecināt. Un atkārtoju – ne jau tāpēc, ka uzskatu Štelmaheru par zemas kvalitātes speciālistu, bet ņemot vērā konkrēto iepriekšējo pieredzi un kontekstu, kas signalizēja, ka tas būs nepareizais lēmums un par nožēlu, tas arī apstiprinājās dzīvē. Bet atbildība par to jāuzņemas ne visiem kolektīvi un formāli, bet tiem, kuri šo lēmumu virzīja un aizstāvēja līdz pēdējam un pārliecināja pārējos, ka tā vajag darīt. Es nekādā veidā nevēlos mazināt savu atbildību, bet konkrētajā jautājumā atbildība jāuzņemas šīs idejas konstruktoriem un “karsējmeitenēm”, kas palīdzēja to realizēt. Un tur Šēnhofa kungs bija pirmajās rindās.
Esat bijis vairāku LBS valžu sastāvā un pastāstiet, lūdzu, kāds ir bijis treneru izvēles process? Vai tiešām bieži ir notikušas tikai virspusējas diskusijas par atsevišķiem kandidātiem un tie ir “izbīdīti” pateicoties šaurai interešu grupai vai kā? Jo publiski tas tiek pasniegts skaisti – Šneps ar kaut ko izveido paplašināto kandidātu sarakstu, to nodot vērtēšanai Treneru komisijai, kas tālāk izanalizē un virza kādu speciālistu uz apstiprināšanu valdē. „Uz papīra” izskatās it kā pareizi un labi, bet praksē kā tas notiek?
Principā tā arī viss notiek, tikai ar kaut kādām nobīdēm atsevišķu procesu laikā. Runājot par pēdējo situāciju, kad tika izveidots ģenerālmenedžera postenis un piesaistīja Artūru Štālbergu, tad process bija daudz profesionālāks. Lai arī gala lēmums bija slikts, tomēr pats process bija caurskatāmāks. Domāju, ka arī Štālbergam vēl bija vairāk jāiestrādājas amatā, jo Latvijā tas bija kaut kas jauns un iespējams līdz galam nebija skaidrs, kas tieši jādara ģenerālmenedžerim un kur pa vidu un kāda loma ir citām institūcijām. Zinu, ka Štālbergs nepārprotami uzstāja, ka amatā jābūt ārzemniekam un Roberts nebija viņa pirmā izvēle, bet Šneps ar vēl tā laika prezidentu Valdi Voinu un ar Šēnhofu stipri lobēja Štelmaheru. Saprotu, ka situācija tolaik bija diezgan sarežģīta un Artūrs, teiksim tā, piekāpās. Bet pats kandidātu izvērtēšanas process tiešām bija profesionāls un šķita kā labs solis tādas tradīcijas ieviest arī nākotnē. Agrāk bija tā, ka ģenerālsekretāra loma treneru izvēlē bija milzīga. Kādus kandidātus nolika priekšā, tādi tālāk bija jāvērtē. Jā, formālās procedūras tika ievērotas, bet vairākkārt esmu izteicies, ka arī tajās ir savas problēmas. Treneru komisijai par galveno treneri būtu jāizsakās tad, ja valdei rodas šaubas. Piemēram, ir divi līdzvērtīgi kandidāti un domas dalās. Tad jānāk šai komisijai un jādod savs vērtējums, kas var palīdzēt pieņemt lēmumu. Citādi ir tā, ka, vērtējot galvenā trenera amata kandidātus, daudzi nonāk tiešā interešu konfliktā. Gribot, negribot rodas šaubas vai lēmums nav pieņemts kādu personīgu simpātiju vai antipātiju kontekstā, ņemot vērā, cik maza valsts un it īpaši basketbola sabiedrība esam, kur visi viens otru zina un daudzi savā starpā draudzējas. Mūsu treneru saime ir tik maza un kā tad sanāk – šodien viens un otrs lemj par trešā iecelšanu amatā, bet jau nākamajā brīdī, tas, kuru neiecēla, varbūt ir nonācis attiecīgajā komisijā un vēlāk lems par to, kurš par viņu nebalsoja vai tieši atbalstīja. Nedomāju, ka tā ir laba prakse.
Ja skatāmies uz situāciju ar Luku Banki, tad esošais ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss regulāri uzsver, ka Treneru komisijai ir rekomendējošs raksturs, bet pirms oficiālā valdes balsojuma jau tika runāts, ka viņš brauks uz apvienotās līgas “Final 6”, sāks darboties un principā ir iecelts amatā pirms valdes lēmuma.
Es domāju, ka, visticamāk, tajā lēmumu pieņemšanas procesā nekas nav mainījies, tikai formāli uztaisīta lielāka demokrātija un it kā plašāks izvērtēšanas process. Apzināti atrasts vainīgais ģenerālmenedžera personā, kā rezultātā ir pamats šo pozīciju tālāk neattīstīt, bet turpināt strādāt pēc iepriekšējas valdes ne tām labākajām tradīcijām, kad lēmumu pieņemšanas process ir atsevišķu kadru intereses vai pārliecības nodošana tālāk citiem kolēģiem. Tā notika Šnepa laikā, kad Treneru komisija tika izmantota kā aizsegs, lai pamatotu vienu vai otru izvēli un mīkstinātu viņa paša atbildību par konkrētiem lēmumiem. Tā viss turpinās arī šobrīd. Nesaku, ka pie šāda formāta nevar gadīties arī kāda laba izvēle, protams, ka var un ļoti ceru, ka šoreiz tā būs, bet līdzšinējā pieredze gan rāda ko citu, ka esošā pieeja ir būtiski nepareiza. Bija jāstiprina ģenerālmenedžera postenis, nevis vienkārši jāatlaiž un jālikvidē. Ņemam vietā citu un strādājam, veidojam tradīcijas, pieredzi un uz tā pamata stiprinām šo pozīciju, kas nākotnē mums noteikti atnestu augļus. Tā vietā bija pretējs lēmums un, nu, ko darīt…
Vienā no savām publiskajām pārdomām bijāt ierakstījis šādi: “Tas, ka jaunā LBS vadība savu nekompetenci ir nodemonstrējusi tādā tempā pat man ir pārsteigums!” Vai šis paziņojums nebija savā veidā emocionāls? Jo šobrīd runājot, jūs norādiet uz vairākiem punktiem, kur pie vainas bija vēl bijusī valde, kuras sastāvā jūs vēl bijāt.
Šajās publikācijās par treneru izvēlēm īsti pat nerunāju, bet gribēju vērst uzmanību uz ko citu. Tagad runāšu par esošās valdes rīcību nedaudz vairāk nekā šā gada laikā, jo tā man liekas absolūts nekompetences paraugdemonstrējums un pat savā ziņā kā tāda infantila muļķība. Pirmkārt, vistraģiskākā ir epopeja ar Andra Lēmaņa vārda parādīšanos publiskajā telpā, kamēr vēl neesam kvalificējušies finālturnīram. Situācijā, kad pirms izšķirošajām spēlēm tā jau ir milzīgs spiediens uz Štelmahera un treneru korpusa pleciem, arī uz spēlētājiem, pieņemt lēmumu sākt runāt ar citu speciālistu un beigās vēl nepanākt vienošanos… Ja izdotos, tad saprotu – drosmīgs lēmums pirms svarīgākajiem mačiem un tad vērtētu rezultātu vai mūs ieved “saulītē” viņš vai nē. Bet te beigās atkal nekas nenotika. Tā bija totāla izgāšanās! Ceļā uz finālturnīru un ņemot vērā slikto pieredzi uz pasaules kausa atlases ciklu, taču visiem bija skaidrs – sīkumu nav! Otrkārt, fatālā izgāšanās ar reklāmas video rullīti pirms mača ar bulgāriem, kas radīja papildus nevajadzīgu spiedienu. Būsim godīgi – gan treneri, gan spēlētāji jau tāpat saprata situācijas nopietnību un viņiem nebija nepieciešama papildus motivācija. Treškārt, tā ir vairāk informācija no iekšienes, pastāvīgais bardaks ar spēlētāju apdrošināšanas jautājumiem. Spēlētāji ilgi netiek informēti vai tas tiks sakārtots vai netiks, notiek kaut kāda cīnīšanās par to, visu laiku neskaidrības. Līdz ar to, ja mēs runājam par Eirolīgas līmeņa spēlētāju piesaistīšanu uz izlases mačiem, tad pirms viņi iet un runā ar saviem klubiem, riskē ar attiecībām savā patstāvīgajā darba vietā, LBS ar šiem jautājumiem būtu jātiek skaidrībā, nevis jāvelk līdz pēdējam brīdim un jātur neziņā, jo spēlētājiem uz izlasi jāierodas komfortā. Šobrīd tas nenotiek. Tagad rodas sajūta, ka LBS grib ieekonomēt uz spēlētāju veselības un karjeru rēķina, nevis 100% parūpēties, lai ierodoties viss būtu kārtībā. No malas var šķist, ka tie ir tādi sīkumi, izņemot, protams, Lēmaņa gadījumu, jo tas vispār ir farss. Šo kāzusu varētu ierakstīt kādā rokasgrāmatā, kur māca kā nevajag darīt! Un, ja tas viss notiek īsā laika posmā pirms izšķirošajām spēlēm, tad nav jābrīnās, kāpēc mēs esam tur, kur esam.
Publiski esat izteicis kritiku arī par Raimonda Vējoņa darbu, bet jūsu ieskatā, ko viņš vispār varēja izdarīt vairāk un labāk?
Tie ir vairāki jautājumi. Pirmkārt, noteikti profesionālāka personāla izvēle. Piemērs ar esošo ģenerālsekretāru Ciprusu. Vienīgā iepriekšējā pieredze LBS viņam bija atlaišana no Jaunatnes līgas direktora amata par krāpšanos jeb aģenta darba turpināšanu, strādājot LBS, ko neatļauj FIBA statūti. Jā, formāli viņš uzrakstīja atlūgumu un aizgāja, bet iepriekšējā valde, uzzinot šo informāciju, būtu viņu tāpat atlaidusi. Ja atkal pavētīsim valdes sēžu protokolus, tad tur skaidri redzams, ka Cipruss meloja par savu darbošanos un pieļāva vairākas atklātas nolaidības. Valde uzsāka disciplinārlietu, bet viņš paspēja pirmais uzrakstīt atlūgumu un tā viss noklusa. Otrkārt, pirms kļūšanas par LBS ģenerālsekretāru viņam vēl bija Izglītības un zinātnes ministrijā kā vecākais referents vai eksperts sporta jautājumos, un tas ir ļoti zems amats pēc būtības. Ja tāds cilvēks tiek iecelts basketbolam tik vitāli svarīgā amatā, tad nav jābrīnās par rezultātu neesamību. Viņš ir vājš un principā ar nepietiekamu pieredzi. Ja salīdzinām kaut ar to pašu Šnepu, tad viņš uz LBS atnāca strādāt no ministrijas valsts sekretāra vietnieka amata, kur viņam bija vairāku gadu pieredze. Bet Ciprusam pat eksperta amatā nebija ilga pieredze. Saprotat atšķirību. Ja Šneps bija lidojis vismaz solīdā līmenī, tad Cipruss, ja tēlaini izsakāmies, staigāja pa zemi. Un tagad viņš ir ģenerālsekretārs. Nekā personīga, normāls puisis un apņēmīgs, iespējams, ar potenciālu nākotnē, kas zina. Bet konkrētajā brīdī, atskatoties uz visa svarīgā LBS personāla kvalifikāciju, tad to var saukt par trešo sastāvu administrācijā. Ja mēs ar trešo sastāvu ejam cīnīties pret top izlasēm, tad nav jābrīnās par rezultātu. Un kā rāda pieredze, tad personālam ir liela loma kopējā LBS darbā un mērķu realizēšanā. Nav pieredzes, izpratnes, zināšanu, tāpat arī intuīcijas. Un tā ir tieši Vējoņa atbildība!
Atkārtošos ar piemēru par Štālberga atlaišanu. Labi, viņš vairs nav, uzņēmās daļu atbildības, tas viss ir kārtībā. Bet kur ir nākamais kandidāts, kurš turpinās darbu? Tā vietā likvidē šo pozīciju un darba pienākumus uzņemas tie paši, kuri nesaprot, ka pirms izšķirošajām spēlēm jaunu treneri meklēt nevajag vai vienkārši viņu nemaz beigās nepiesaista. Kuri nesaprot, ka nevajag stulbas reklāmas taisīt un nesaprot, ka nevajag darīt arī citas muļķības. Tie paši tagad treneri meklēs? Risinās samilzušās problēmas? Absurds. Un ar personāla atlasi jānodarbojas LBS galvenajam cilvēkam prezidentam. Pieliekam vēl klāt publisko komunikāciju… Tas ir ārprāts! Un ja vēl atceramies to, kādas bija viņa kvalitātes kā Valsts prezidentam. Tas viss ir zem katras kritikas. Un tad rodas jautājums – kā ar tādu publisko tēlu mēs vispār varam cerēt piesaistīt kādu finansējumu basketbolam? Ja LBS prezidents, maigi sakot, atstāj nepārliecinošu iespaidu. Un to es arī kritizēšu, jo atbildīgajiem cilvēkiem ir jābūt spējīgiem darīt to, ko no viņiem prasa viņu amata pienākumi un attiecīgie apstākļi basketbola dzīvē. Jābūt vismaz kādai stiprajai pusei, ja reiz atnāc strādāt uz LBS. Par Vējoņa stiprajām pusēm man nekas nav zināms. Bet uzsveru – nav viens vainīgais. Ja tiek piedzīvots zaudējums, vainīgie ir ne tikai treneri un spēlētāji, bet visi beidzot ar menedžmentu. Tā tas sportā ir iekārtots. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad ir viens vainīgais, bet tas ir retums.
Šēnhofs izteicās, ka pirms vēlēšanām sarunās ar biedriem kā Vējoņa stiprās puses ir izcēlis lielo pieredzi administratīvajā darbā. Vai tā vispār uzskatāma par izšķirošu kvalitāti darbam par LBS prezidentu?
Grūti pateikt. Vai nu Šēnhofa kungs nesaprot, ko runā, vai viņam nemaz nav skaidrs, kas ir administratīvais darbs. Arī šajā jomā Vējonis performē ļoti vāji, bet svarīgi ir izcelt, ka ne jau prezidents vada LBS ikdienas darbu, bet ģenerālsekretārs. Tāpēc man šādi apgalvojumi liekas nekorekti.
Pievērsīsimies kongresa tēmai. Vienā no intervijām Ģirts Kalniņš, ar kuru Jums ir līdzīgi viedokļi atsevišķos jautājumos, izteicās par “Šnepa un Šēnhofa karaļvalsti LBS”. Vēlāk sarunā ar mani Šēnhofs apgalvoja, ka šobrīd ir tālu prom no visiem procesiem, bet padomu neliedz. No otras puses, Anete Jēkabsone Žogota savu kandidatūru pieteica pirmā, bet Šēnhofs atklāja, ka ilgi meklēja savu kandidātu prezidenta amatam. Kā jūs to vērtējat, ka par katru cenu bija jāatrod kāds, ko pretnostatīt Anetei?
Saprotiet, ar to mēs arī atšķiramies no Šēnhofa kunga & Co. pieejas – viņiem tas bija principa jautājums noturēt varu, lai neatnāktu jauni cilvēki ar jaunām idejām un nemainītu uzņemto stagnējošo kursu. Ja man būtu mērķis pieslieties Šēnhofa un Vējoņa atbalstītāju grupai, tad mani ar atplestām rokām būtu uzņēmuši. Man Latvijas basketbols nav galvenais, ar ko dzīvē nodarbojos, un uz tā rēķina neveidoju sev karjeru. Man tā ir vieta, kuru es mīlu un atbalstu, kā varu. Es, lai piedod man, šajā Latvijas basketbola dīķī nejūtos kā tā otra grupa, kas domā, ka peldas okeānā. Patiesībā tā jau ir tikai karjeras veidošana Pierīgas apmēros, ja skatāmies reāli. Tā ir plunčāšanās Rīgas jūras līcī, nevis lielo jūru iekarošana, ja atkal runājam tēlaini. Protams, nenoniecinot darbu LBS un basketbola labā. Bet jābūt reāliem. Man tas nav nekāds personīgais izaicinājums, es daru, ko varu basketbola labā, jo tā ir mana sirdslieta. Tāpēc tas, kas notiek šobrīd, tā mūžīgā nevarēšana pieņemt izsvērtus un izlēmīgus lēmumus, nespēja piesaistīt naudu un tā tālāk… Man ir skumji uz to skatīties. Un ja runājam par Anetes mērogu, tad jāsaprot, ka viņa ir tāds cilvēks, kurai visi ceļi ir vaļā. Visur, kur viņa iet, tur viss izdodas! Gan profesionālajā karjerā, gan politikā, esot divas reizes pārvēlētai Rīgas domē. Viņa tagad vadīs domē Sporta apakškomisiju. Bet LBS pie varas šobrīd ir vāji funkcionāri, kuri to vēlas noturēt par katru cenu un no tā cieš basketbols. Viņiem izdevās, apsveicu. Lai taču Šēnhofs cīnās ar kaut ko, bet viņš nesaprot, ka principā to dara pats ar sevi. Neviens necīnījās ne pret Šnepu, ne Šēnhofu, bet atbalstījām Aneti, jo ticējām, ka viņai ir pa spēkam uzlabot situāciju basketbola saimē un ar tādiem cilvēkiem es vēlos identificēties. Mums ir citas vērtības. Ne tādas kā Ciprusam, Vējonim un citiem.
Pastāv uzskats, ka viens no Anetes neievēlēšanas galvenajiem iemesliem bija tas, ka aiz viņas stāviet jūs.
Es to galīgi neizslēdzu un Anetei par to esmu atvainojies personīgi. Bet atkal uzsveru – man uzvarēt vēlēšanās nekad nav bijis pašmērķis. Mani vēl aizvien aicina piedalīties dažādās vietās un procesos un ticu, ka Latvijas basketbolam palīdzēšu arī nākotnē. Teicu Anetei, ka sev pārmest, ka zaudēji, jo tevi sasaista ar mani, ir muļķīgi. Dienas beigās zaudētāji neesam mēs, bet basketbols kopumā. Lai nebūtu viss tikai pelēkos toņus, varu pateikt, ka pirmie pieci, seši gadi LBS bijušajai valdei un vadībai kopumā bija ļoti veiksmīgi. Daudz ko attīstījām un paveicām labus darbus, kā piemēram, apstiprinājām par treneri Bagatski, un citas lietas, kas strādā veiksmīgi vēl līdz šodienai. Bet uzskatu, ka ir cikls kādi astoņi gadi, kad, ja arī viss ir labi, organizācijai ir jāmainās un vadībai ir jāiet prom. Tā iesēdēšanās ne pie kā laba nenoved. Mainās sabiedrības attieksme, jo rodas zināms personāliju nogurums, funkcionāriem var rasties pašpaļāvība un citas lietas. Tā rezultātā seko zaudējumi, ko mēs izjūtam uz savas ādas. Liels paldies Valdim Voinam, kurš nekandidēja uz trešo termiņu, kaut gan bija centieni viņu pierunāt to darīt. Lai arī viņš paveica labu darbu, tomēr pēdējie pāris gadi bija jūtami mazāk produktīvāki.
Sanāk daudz atsaukties uz Šēnhofa kunga teikto, bet vēl viena lieta bija tā, kur viņš stāstīja par notikumiem pirms vēlēšanām. Ka Cipruss laicīgi gribēja atsaukt savu kandidatūru, bet Šēnhofs nāca klajā ar ideju, lai to dara līdz pēdējam, tādējādi jaucot kārtis par labu Vējonim. Nav noslēpums, ka Cipruss daudz konsultējas ar viņu. Kā Jums liekas, un vai neesat dzirdējis kaut baumas, ka “īstā vara” varbūt nemaz tik tālu nav aizgājusi no attiecīgajām personām?
Tiešām grūti spriest. Mans princips ir sekojošs – vienmēr piedalīties, jo tikai tie, kas to dara, pēc tam var atļauties kritizēt vienu vai otru darbību. Ja piedzīvots zaudējums, tad nejaukties iekšā un nejaukt gaisu, ļaut strādāt. Kritizēt un vērtēt – protams, man ir tiesības! Kāpēc lai nebūtu? Ņemot vērā, ka esmu bijis aktīvs procesos un daudz esmu izdarījis pats. Mani neinteresē iekšējie procesi šobrīd. Ja arī kāds nāk pie manis par to runāt, esmu ļoti atturīgs. Es uzskatu, ka ir dots termiņš un to ir jāļauj ieceltajiem nostrādāt līdz galam. Protams, ja nenotiek nekas ārkārtējs, ka ir jāatlaiž. Un pēc šī termiņa arī izvērtēt kā esošie pie teikšanas ir strādājuši. Kurš tur reāli šobrīd kaut ko dara atklāti vai slepeni, es nezinu un neņemos spriest. Tas, ka Šēnhofam varbūt šobrīd ir pat lielāka ietekme nekā agrāk – neizslēdzu tādu variantu, bet nevienā brīdī neapgalvoju. Es par to fiziski neinteresējos.
Daudz tiek runāts par tā saukto demokrātiju LBS lēmumu pieņemšanā, kad tagad ar visām komisijām un citām institūcijām ir tuvu pie 100 lēmējiem par kaut ko. Jūsuprāt, tas ir pareizs modelis Latvijas apstākļos?
Manuprāt, nē. Biedriem jau ir skaidri nodalītas funkcijas, vai tas būtu izvēloties stratēģiskās attīstības virzienu, vai ko citu, tad ir padome un vēl darbu sadalījums ir skaidri zināms. Tas ir profesionalitātes jautājumus. Ja man jautā, kur nav problēma, tad noteikti LBS struktūras uzbūvē. Tā ir laba, bet cits jautājums ir par to, cik profesionāli cilvēki atrodas attiecīgajos amatos. Daudzas citas Latvijas sporta federācijas pat ir ņēmušas LBS struktūru kā piemēru sev, taču tā nevar strādāt praksē, ja konkrētās personas nav pietiekami kvalificētas darba veikšanai.
Ņemot vērā, kādas bija kongresa aizkulises, vai nešķiet, ka būtu nepieciešams padomāt par LBS amatpersonu ievēlēšanas kārtību, tādā veidā mazinot šīs “spēlītes” un veidojot caurspīdīgāku procesu? Jo tagad sanāk kā – cīnās prezidenti, kas nemaz nav ikdienas darba organizētāji?
Domāju, ka nē. Paskaidrošu kāpēc. Prezidentam ir jābūt izšķirošajai nozīmei lēmumu pieņemšanā, kā izšķirošajam posmam, ja ir kādas neskaidrības vai nevienprātība. Gadījumā, ja prezidents un ģenerālsekretārs tiek ievēlēti biedru sapulcē vienlaicīgi, var rasties situācija, ka abos svarīgākajos amatos tiek ievēlēti ideoloģiski pretinieki, kuri nemaz nevarēs sastrādāties. Tāpēc man reizēm nāk smiekli, kad izskan šie lozungi “kāpēc tad visi nevar apsēsties pie viena galda un strādāt kopā”? Tā tas nestrādā. Ir jābūt vienotai komandai ar kopīgiem mērķiem, vērtībām un savām funkcijām. Nevar veidot komandu no pieciem pirmajiem numuriem un tad cerēt, ka viss ies uz augšu. Jābūt skaidri nodalītām atbildības sfērām un katrā no tām jāvirza cilvēki ar attiecīgajām prasmēm. Nav tāda modeļa, kad visi barā sanāk kopā un sāk veiksmīgi strādāt. Līdz ar to prezidentam ir tiesības izvēlēties valdes sastāvu un ģenerālsekretāru, biedriem izsakot viņiem uzticību un sākt strādāt kopā komandā! Tāpēc uzskatu, ka uzbūvē problēmu nav, bet ir personālijās. Katra individuālajās prasmēs, atbildībā un godprātībā. Svarīgi uzsvērt arī biedru lomu, jo viņi jau iebalsoja svarīgākos cilvēkus. Un ir jāsaprot, ka tas nav balsojums par draugiem vai sev simpātiskāku vienu vai otru cilvēku, vai bailēm vai šaubām, bet tas ir balsojums par Latvijas basketbola attīstību un mērķiem nākotnē. Es arī nebaidos par to, kas šobrīd ir noticis. Lēmumu pieņēma un lai strādā. Reizēm ir jāpieņem kāds neveiksmīgāks lēmums, lai vēlāk no tā mācītos. Tas ir dabisks process.
Un runājot par personālijām. Arī Šēnhofs, kurš ir vienā laivā ar Šnepu (pēc viņa paša vārdiem), atzina, ka tā sauktā “čomu bīdīšana” amatos, piemēram, iecelšana par jaunatnes izlašu treneriem, kaut gan attiecīgie speciālisti nekad nav strādājuši ar konkrētā gadagājuma jauniešiem, ir jābeidz. Jūs ilgus gadus bijāt LBS. Vai tiešām neredzējāt, ka tas notiek? Vai vienkārši Latvijā ir tik akūts kadru trūkums, ka vienkārši nebija iespējams daudzos amatos iecelt ar Šnepu nesaistītus cilvēkus?
Es domāju, ka gan – gan. Tur ir dažādi. Sākumā tas noteikti varēja būt mans pieredzes trūkums, kad kādas lietas neredzēju. Bija reizes, kad vienkārši pievēru uz to acis un nevēlējos konfliktēt, kā arī bija reizes, kad vienkārši nebija ko citu likt un tā sanāca. Tā ir realitāte. Protams, bija arī atsevišķas situācijas, kur mūsu domas nesakrita, bet ja Šēnhofa kungs apgalvo, ka viņš par to nav zinājis, tad viņš klaji melo. Jo valdē tieši viņš par šiem jautājumiem atbildēja. Novelt visu tikai uz Šnepu ir nepamatoti. Abi draudzīgā dejoja kopīgā valsī – vienā galā Šneps, kad jāizvēlas, otrā Šēnhofs, kad jāpārliecina valde. Ja viņš to visu noveļ uz Šnepu, tad es aicinātu pašam paskatīties spogulī. Varu teikt, ka mums valdē bija sadalīti darbi un es vairāk darbojos ar finansējuma piesaisti, bet Šēnhofs ar jaunatnes jautājumiem, kamēr citi locekļi ar citām lietām. Un uzskatu, ka tāds modelis ir spējīgs sasniegt rezultātus un to varēja redzēt pirmajos gados, ko iepriekš minēju. Bet ja kāds cenšas aizvien vairāk kaut kur ielīst, pieņem vienu vai otru negodprātīgu lēmumu, tad situācija loģiski, ka pasliktinās. Jā, varbūt man var pārmest vienu vai otru epizodi, kur vajadzēja reaģēt citādāk. Tomēr kopumā uzskatu, ka galvenā problēma bija un aizvien ir tā, ka lēmumus formāli pieņem plašs loks, bet realitātē šaurs, taču publiski tā atbildība ir izšķaidīta un atbildīgo nav.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
