Kad labāk padomāt pirms runāt
Latvijas Basketbola savienības (LBS) ilggadējais ģenerālsekretārs Edgars Šneps intervijā “Latvijas Radio” nācis klajā ar, maigi sakot, interesantu izteikumu, kas jau paspējis izraisīt sašutumu publiskajā telpā.
“Situācijā, kad Latvijai ir unikāla iespēja iekļūt Pasaules kausā, arī mūsu attieksme ir īpaša un esam veikuši bezprecendenta gadījumu. Lai arī neesam īpaši turīga federācija, salīdzinot ar citām lielākajām, esam rezervējuši čarterreisu, lai spēlē Melnkalnē (25. februāra izšķirošajā mačā FIBA Pasaules kausa kvalifikācijā – red.) mums būtu maksimāla iespēja uz rezultātu. Bet, protams, to ir jēga darīt, ja mēs varam dabūt spēlētājus (ar to domāts, kas pārstāv Eirolīgas klubus, red.),” sacīja Šneps, kas starp rindām lasot nozīmē – ja iegūsim pāris labākos, tērēsimies, ja nē – tad, piedodiet, otrais ešelon, bet jums naudiņu nedosim…
Šādi vārdi nāk no LBS publiski redzamākās figūras, kam par savu labklājību nav jāuztraucas, jo tiek saņemta solīda alga. Savukārt spēlētāji tiek dalīti divos ešelonos. Tāpat varam runāt par valstsvienības galvenā trenera atalgojuma apjomu, kas neatbilst nekādiem standartiem – tas ir mazāks par LBL līmeņa kontraktu (vai līdzīgi). Bet treneris nav vainīgs, ka viņam piedāvā darbu. Viņš savus pienākumus pilda, kā spēj. Starp citu, par to, kā LBS saimnieko savā druvā, cik saņem izlases galvenais treneris, Šneps un LBS grāmatvedes, varat lasīt ŠEIT.
Saprotams, ka LBS situācija ar finansēm nav viegla. To vieglāku nepadarīja arī valstī realizētā nodokļu reforma, kas ievērojami samazinājusi ziedojumu apjomu organizācijai. Saprotams arī, ka ne jau lidināšanās ar čarteriem un biznesa klasēs vai kaviārs pusdienās mums nesīs punktus spēlēs, taču zināmu komfortu LBS saviem spēlētājiem ir jānodrošina. Atcerēsimies arī savdabīgā stilā veikto mājupceļu no Turcijas kvalifikācijas turnīra iesākumā. Savos iespaidos toreiz dalījās izlases kapteinis Jānis Blūms: “Pēdējās divās naktīs gandrīz nesanāca gulēt. Bija maz laika atjaunoties. Braucām ar autobusu no Bursas uz Stambulu (153 km – red.), bija agrais lidojums uz Viļņu, vēl trīs stundu brauciens līdz Rīgai.” Rezultātā zviedri “Arēnā Rīga” trenējās pirms to darīja mūsējie. Un laikam lieki piebilst, ka šāds maršruts var atstāt iespaidu uz spēlētāju veselību, jo arī no Rīgas pēc tam vairākiem spēlētājiem bija jādodas atpakaļ uz savām darba vietām klubos Eiropā. Un tas viss, kad LBS gada budžets bija 3,5 miljoni eiro… Bet skaidrs – bija jau novembris, nauda apgūta, bet rezervītes nav. Taču kam par to ir jādomā?
Kontekstam varam pieminēt LBS prezidenta Valda Voina teikto 2017. gada vasarā: “LBS pozīcija bijusi, ir un paliek nemainīga – pārstāvēt Latviju ir basketbolista goda pienākums. Vērtības iezīmējam ar mūsu rīcībā esošiem līdzekļiem – piemēram, LBS Gada balvu piešķiršanu, komunikācijā ar masu medijiem, arī atbalstu klubiem, kuri dod lielāko ieguldījumu izlašu kandidātu sagatavošanā.” Domājams, ka ar to ir par maz, jo pozicionējam sevi kā basketbola lielvalsti.
Tīri skaitļos – pēdējā sasaukumā izlasei palīdzēja vairāki ārzemju klubos spēlējošie – Jānis Blūms spēlē Permā, bet attālums no tās līdz Rīgai ir 2,5 tūkstoši km. Mārtiņs Meiers spēlē Krasnojarskā, un lai palīdzētu izlasei viņam jāmēro 5,1 tūkstotis km (vienā virzienā) + attiecīgais izbraukums. Artūrs Strautiņš un Ojārs Siliņš (vairs tur gan nespēlē) pārstāvēja Itālijas pilsētas Trestes klubu, kas ir 1,8 tūkstoši km līdz Rīgai. Žanim Peineram (apsolījies palīdzēt izlasei februārī) no Stambulas līdz Rīgai jāveic 2,9 tūkstoši km, bet Podgorica Melnkalnē ir 2,3 tūkstošus km no Rīgas. Protams, nosauktie attālumi mūsdienās nav nekas pārdabisks. Taču, kāpēc lieki bārstīties ar apgalvojumiem, ka rezervējām čarteri, bet tas būs vien tad, ja atbrauks labākie?
Lai gūtu nelielu salīdzinājumu, šo rindu autors sazinājās ar vienu no Lietuvas zināmākajiem basketbola apskatniekiem Donātu Urbonu, kurš pastāstīja, kāda ir lietu kārtība kaimiņos. Lietuvas Basketbola federācijas gada budžets 2018. gadā bija 3,1 miljons eiro, piedevām organizācija cieta pusmiljona lielus zaudējumus. Bet nacionālā izlase uz visiem kvalifikācijas mačiem dodas ar čarterreisiem un neatkarīgi no tā, vai ir labākie vai nav. Te gan jāmin, ka to atbalsta aviokompānija, kas ir ieinteresēta basketbola attīstībā (atbalsta arī Kauņas “Žalgiri”). Bet jebkurā gadījumā pie esošā budžeta noteikti ir iespējams atrast līdzekļus, lai nodrošinātu čarterreisus pāris reizes gadā. Citādi nonākam pie situācijas, ka normāla un ikdienišķa parādība tiek pasniegta kā lukss, kas LBS darbā nav jaunums. Tā teikt, turam līniju!
Jāpiebilst gan, ka situācija nav pavisam drūma – neskaitot Turcijas “piedzīvojumu”, pārvietošanās notiek civilizēti, spēlētāji tiek nodrošināti ar visu nepieciešamo, bet sāls Šnepa izteikumos ir, ka aiz mēles jau netika raustīts, taču pats vien sacēla vētru – neviens to čarteri neprasīja, bet tika dots ļoti nepatīkams signāls tiem, kas pilnā sastāvā nav pirmās vijoles, bet to prombūtnē nes vezumu uz saviem pleciem… LBS ģenerālsekretāram nepienākas publiskajā telpā šādi izteikties.
Šajās rindās LBS darbs netiek noliegts pilnībā. Tomēr pēdējos gados esam ieguvuši tiesības rīkot dažāda vecuma Eiropas čempionātus, kuri noorganizēti godam un ar starptautisku atzinību. Vietējais čempionāts izglābts no strauji tuvojošās klīniskās nāves – varam tikai iedomāties, kāds izskatītos LBL regulārais čempionāts, ja nebūtu notikusi apvienošanās. Tomēr arī par šiem nosauktajiem darbiem var teikt tā – būtu dīvaini, ja pie visām šīm negatīvajām peripetijām, nebūtu izdarīts arī tas…
Vēlreiz – runa nav par čarterreisiem vai to, kādās viesnīcās ir jādzīvo izlasei. Visiem, kas pārstāv izlasi un nes Latvijas vārdu pasaulē (un basketbola izlase to dara!), ir jābūt nodrošinātiem vislabākajiem un vienādiem apstākļiem, neatkarīgi no tā, vai spēlē labākie vai labākie pieejamie. Dalīšana “labākajos” un “ne tik” nav pieļaujama, bet tieši tā tas šobrīd izskatās. Kā pats Šneps minējis, spēlētāji ir algoti profesionāļi un ar to pelna iztiku. Taču, spēlējot izlasē, viņi riskē ar traumām un atdod visus spēkus, neskatoties ne uz ko. Līdz ar to attiecīgi arī būtu pret viņiem jāizturas! Un vienalga, kur tu spēlē – Āfrikā vai Āzijā, bet ja dotajā brīdī spēlētājs ir izvēlēts 12-niekā, viņš ir izlases pārstāvis, kas cīnās par sasniegumiem!
Te drīzāk jāvērš uzmanība uz to, ka darbi nesaskan ar vārdiem. Visas šīs lietas veidos LBS un izlases tēlu, kuru pārdot sponsoriem, aizstāvēt basketbolistiem un mīlēt līdzjutējiem. Kādus signālus sabiedrībai ir sūtījusi LBS: izlases mums dažādas, Latvijas svarīgākā basketbola trenera mundieris ir nesvarīgs un ekonomējam arī uz to… Un tā tiek pārvaldīta Eiropas piektā spēcīgākā izlase. Tas noteikti neatbilst labas komunikācijas un darba stila principiem.
Runājot par komunikāciju… Atcerēsimies notikumu, kas norisinājās pirms nepilna gada, proti, tā saukto, “Šņepa – Jučmaņa lietu”, kur otrais pirmo apsūdzēja par vēlmi piesavināties prēmiju (par to varat lasīt ŠEIT). Ja sākotnēji Jučmanis tika kronēts par grēkāzi, kas vīzdegunīgi saimnieko ar LBS līdzekļiem, tad vēlāk LBS valde un prezidents viņam atvainojās, bet Šnepam tika izteikts rājiens (viss noslēdzās ar mierizlīgumu). Un par ko? “(..) Ģenerālsekretāram tika norādīts uz nepareizu komunikāciju, kas rada problēmas basketbola tēlam (..),” toreiz sacīja Voins. Secinājums – nav mācījies…
LBS ir kapitāli jāinvestē reputācijā, kuru savukārt veido mazo lietu kopums – pateikts vārds, paustā attieksme pret tiem, kuri galu galā ir galvenie aktieri lielajā izrādē jeb spēlētājiem, un šajā sarakstā ir vēl daudz citu lietu. Jāatgādina, ka novembrī paredzēts LBS kongress, kurā ievēlēs (vai pārvēlēs?) prezidentu. Kārtība ir tāda – kongresā ievēl prezidentu, kurš savukārt izvēlas valdi (parasti gan prezidenta kandidāti vēlēšanās startē jau ar gatavu valdes potenciālo sastāvu), bet valde apstiprina ģenerālsekretāru. Ļoti cerams, ka nenonāksim līdz cirkam, kad kuluāros balsis sadalītas, vecie paliek vietās, bet ģenerālsekretāra apstiprināšana būs tikai teātris, lai imitētu demokrātisku principu kultivēšanu. Tiem, kas novembrī pieņems lēmumu, noteikti būtu nopietni jāizvērtē esošā sasaukuma paveiktais. Ir jābūt diskusijai. Kaut vai par to, cik veselīgi ir tik ilgstoši atrasties vienā amatā, un aizdomāties, vai tas neietekmē tiešo darbu veikšanu, jo ir jāpiesedz iepriekš (ne)sadarītais.
Nobeigumā teju ikonisks Šnepa citāts, kas izskanēja “Šnepa – Jučmaņa lietas” karstumā: “Ja basketbola sabiedrībai neesmu vajadzīgs, ir kāds labāks, skaistāks, gudrāks, zinošāks – uz priekšu! Man nav kauns ne par vienu savu lēmumu. Visu darīšu basketbola interesēs.” To arī novēlam.
