Latvijas futbola izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs sarunā “William Hill TV” kanālā paudis savu skatījumu par valstsvienības sniegumu aizvadītajā gadā, saņemto kritiku un savu nākotni izlasē.
Par sastāvu
“Nevar pateikt, ka spēlējam ar vieniem un tiem pašiem spēlētājiem. Ja salīdzinām šī gada sākumu, pirmo oficiālo spēli pret Velsu, pret pēdējo oficiālo maču pret Horvātiju, tad puse no pamatsastāva bija citi spēlētāji. Iemesli tam bija dažādi. Bija tādi spēlētāji kā Eduards Dašķevičs un Alvis Jaunzems, kuri bija progresējuši, bija situācijas, ka spēlētāji palika bez spēļu prakses un zaudē konkurenci – tādā veidā, piemēram, Daniels Balodis izcīnīja vietu pamatsastāvā.
Reklāma
Saturs turpinās
Izmaiņas sastāva ne vienmēr var atzīmēt ar plus zīmi. Salīdzinājumā ar iepriekšējo kvalifikācijas ciklu, mūsu spēle aizsardzībā bija stipri sliktāka. Šogad mums bija unikāla situācija – 10 spēlēs izmantojām četrus vārtsargus, un tikai divos mačos bija viens un tas pats aizsardzības četrinieks + vārtsargs. Līdz ar to stabilitātes trūkums arī mūs ietekmēja, bet nevaru teikt, ka šī gada kontekstā mūsu sastāvs bija nemainīgs. Jā, kodols plašākā kontekstā bija nemainīgs, bet tā ir realitāte – mums nav milzīgs spēlētāju skaits, no kā kādu paņemt, kā arī es neesmu liels avantūrists. Ja virslīgas spēlē starp “Tukumu” un “Daugavpili” ieraudzīšu kādu spēlētāju, es varbūt pēc kāda laika viņu paņemšu, jo līmeņa starpība ir milzīga. Mēs nedrīkstam sevi mānīt.”
Par spēļu laikā veiktajām maiņām
“Filozofiski uz šo situāciju nevaram paskatīties. Ja paskatāmies uz jūnija spēlēm pret turkiem un armēņiem, tur bija maiņas, tostarp daudz. Ja skatāmies uz spēli pret horvātiem, tur nebija maiņu, jo tajā brīdī skatoties, kas notiek laukumā, es pēc aizvadītas nedēļas treniņos saprotu, kurš spēlētājs ir vai nav gatavs iziet tādā spēlē. Skaidrs, ka simtprocentīgi nekad nevar pateikt [kāds ir pareizais lēmums] – varbūt 10 minūtes ātrāk veikta maiņa pozitīvāk ietekmētu spēli, bet varbūt arī nē!”
Par personīgi pieļautajām kļūdām EČ kvalifikācijas ciklā
“Nedomāju, ka globāli ļoti daudz ko es varētu mainīt, bet dažas tādas lietas bija. Runājot par maiņām, tā ir lieta, kas iet uz abām pusēm. Piemēram, spēlē pret Armēniju izbraukumā [kur tika zaudēts ar 1:2 pēc galotnē ielaistiem vārtiem – aut.] es kļūdījos ar maiņām – ar to, kā es izlaidu spēlētājus, kurus spēlētājus es nomainīju un to, ka es vispār izdarīju maiņas. Pāris situācijas atsevišķās spēlēs bija, kurās varēju spēles gaitā varēju pieņemt lēmumus ne tikai attiecīgi uz personāla jautājumiem, bet arī uz taktiskām niansēm, kas, iespējams, situāciju varēja pamainīt.
Bet atkal – ir ļoti grūti pateikt, uz kuru pusi tas nosliecās. Citreiz, kā spēlē pret Turciju, kur, sarežģītā situācijā nonākot mazākumā, uztaisījām maiņas, kas deva pozitīvu efektu, jo guvām vārtus, bet tās arī iedod negatīvu efektu, jo tie spēlētāji līdz galam precīzi nenostrādā un mēs ielaidām trešos vārtus. Vai arī kā nākamajā spēlē pret armēņiem, kur mums vajadzēja citus risinājumus, bet tie vairs nebija iespējami, jo attiecīgie spēlētāji bija nomainīti.
Protams, bija arī [zaudētā 0:5] spēle pret Horvātiju, kur es ar savu štābu netrāpījām ar taktiku. Izvēlējāmies pārāk piesardzīgu taktiku, devām iespējas horvātiem daudz spēlēt ar bumbu, neizdarījām spiedienu. Tas deva to, ka mums praktiski nebija variantu.”
Par spēlētājiem, kuri dažādu principu pēc netiek izsaukti uz izlasi
“Ja paanalizējam, tad kuri ir tie spēlētāji, kurus no laika gala neesmu ņēmis , kuri kaut kur regulāri spīd, var rīt atnākt un ar savu talantu un meistarību izmainīt situāciju izlasē? Ja ir kāds no šiem spēlētājiem, kurš spēlē pietiekami regulāri un es varētu paņemt, bet, ja viņš ir aptuveni tādā pašā līmenī, kurš jau tiek ņemts uz izlasi? Manā raksturā ir tāda lieta, ka es sevi negribu mānīt ne sevi, ne citus. Ja tu kā treneris netici tam spēlētājam, priekš kam viņu ņemt?! Tu tāpat atradīsi iespēju, kur viņam piesieties, kur viņš ir bijis vājš un kāpēc nespēlē – kāda jēga no tā? Bet, kamēr tu ar to mēģināsi tikt galā, kolektīvs no tā cietīs.
Tāpat runāsim, kā ir – starp tiem spēlētājiem, kas netiek ņemti, neviens sevi nav apliecinājis tādā līmenī, ka varētu teikt, ka esmu kļūdījies [ar viņu neizsaukšanu uz izlasi]. Jā, ir atsevišķi spēlētāji, kuri ir pietiekami kvalificēti un varētu būt bijuši izsaukti, bet tajā pašā situācijā tagad viņu vietā ir kāds cits. Tas pats Alvis Jaunzems – kad 2020. gadā rudenī viņu ņēmu, tad viens, otrs speciālists tagad varētu paskatīties uz saviem komentāriem, kas par viņu tika teikti…”
Par problēmām jaunatnes sistēmā
“Es šobrīd redzu problēmu, ka mūsu vadošie klubi, kuriem vienlaicīgi ir gan apstākļi, gan iespējas, gan varēšana, netic, ka viņi var sagatavot Latvijas spēlētāju priekš transfēra. Tā lielā starpība, salīdzinājumā ar Starkova laiku, ir tā, ka “Skonto” ticēja biznesa pamatam ar transfēriem. Viņi nopietni strādāja, paņemot 17, 18 gadus vecus spēlētājus, liekot regulāri sastāvā. Tagad par piemēru paņemam to pašu Dašķeviču – “Riga” spēlēs ar “Mettu”, bet viņš izies laukumā desmit minūtes pirms spēles beigām. Mēs gribam, lai viņš pēc tam ar Horvātiju vai Turciju dod rezultātu, bet viņam pat neuzticas Latvijas čempionātā, jo treneris redz – kas ir jāciena, – ka pieredzējušais spēlētājs viņam priekšā ir nedaudz spēcīgāks. Ja nav šī kluba uzstādījuma, ka vajag redzēt jaunos latviešus sastāvā, tad ir grūti, jo mums nākamos Latvijas izlases spēlētājus gatavos virslīgas otrā piecinieka klubi, kuriem nav nedz konkurences līmenis, nedz finansējums. “Skonto” laikā klubs pats ticēja, ka tādā veidā var gūt labumu.”
Par saņemto kritiku par augstprātību
“Es varu pateikt savas dzīves filozofiju. Tie cilvēki, kas mani personīgi pazīst un komunicē gan profesionālā, gan personīgā ziņā, absolūti zina, ka neesmu augstprātīgs. Tie, kas skatās uz visu no attāluma – jā, es neesmu čoms žurnālistiem, nesēžu sociālajos tīklos, citreiz kaut ko skarbi pasaku, kas pēc tam tiek vērtēts.
Netaisos būt aktīvs sociālajos tīklos. Ja būs kritika – tāda ir dzīve. Kā jau iepriekš teicu – kāds no rīta pamodīsies dzīvs, kāds ne. Ja kāds grib, lai es kādam patiktu, es nevienam izpatikt netaisos. Es cienu visus, cienu cilvēku darbu, un tas arī ir vienīgais variants – katrs dara savu darbu un viss būs kārtībā.”
“Tā ir situācija, kas mani noteikti apbēdina un nav bijusi patīkama. Tā ir disonanse, kuru mēs iekšēji komandā līdz galam īsti nespējam pieņemt.
Uz kādiem jautājumiem man faniem būtu jāatbild? Konkrēti – kas ir tā pretenzija? Komanda necīnās, nav pašatdeve? Slikti izvēlēta taktika? Nav atbilstoši spēlētāji? Ja tā pretenzija ir tā, ka es viņiem nepatīku, ko es varu izdarīt? Es taču nevaru un nemaz negribu visiem iepatikties! Es daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, tāpat kā čaļi izlasē. Iespējams, mūsu meistarības līmenis neatbilst tām gaidībām, kas ir, bet es tam nekādu atbildi nevaru sniegt. Es varu sniegt atbildi par konkrētiem jautājumiem, bet es tos nedzirdu, arī no preses.”
Par savu nākotni izlasē un savu potenciālo pēcteci
“Dotajā brīdī es ar savu štābu esam gatavi strādāt arī nākamgad, kas ir mans līguma pēdējais gads.
Vienalga, vai tas būs rīt, parīt vai pēc gada – domāju, ka nākamajam izlases trenerim ir jābūt latviešu trenerim. Manā skatījumā ārzemju treneri ir jēga ņemt tanī brīdī, kad ir atbilstošs spēlētāju kontingents, kura līmenis pārsniedz trenera līmeni. Attiecīgi šobrīd mums ir latviešu treneri, kas strādā gan izlašu sistēmā, gan klubu līmenī un kuri ir pilnībā spējīgi vadīt izlasi. Tas gan nebūs viegls izaicinājums, jo viena no lietām, ko daudzi nesaprot – darbs izlasē un klubā ir divas pilnīgi dažādas profesijas.”