Kopš pirmā treniņa vienā maiņā ar Daugaviņu – izlases pārsteigums Gļebs Prohorenkovs
Latvijas hokeja izlase gatavošanās ciklā aizvadījusi sešas no astoņām pārbaudes spēlēm un jau pēc desmit dienām Stokholmā dosies laukumā pirmajā spēlē pasaules čempionātā. Ņemot vērā dažādus apstākļus, viss liecina, ka Latvijas valstsvienība uz Zviedrijas galvaspilsētu dosies visai jaunā sastāvā ar vairākiem potenciāliem debitantiem. Viņu vidū varētu būt viens no šī pavasara lielākajiem pārsteigumiem Gļebs Prohorenkovs, ar kuru portāls “Sportazinas.com” aprunājās pēc vakardienas izlases treniņa.
23 gadus vecais uzbrucējs, kuram šī ir pirmā pieredze pieaugušo valstsvienībā, pēdējās trīs sezonas pavadījis Niagāras universitātes komandā “Purple Eagles”, kas spēlē Nacionālās koledžu sporta asociācijas (NCAA) pirmajā divīzijā. Lai arī pēdējos gados NCAA spēlējošie latvieši tiek izsaukti uz izlasi, reti kurš ir izpelnījies tādu treneru uzticību kā Prohorenkovs – viņš jau kopš treniņnometnes sākuma darbojies pirmajā maiņā kopā ar kapteini Kasparu Daugaviņu un izlaušanās sezonu aizvadījušo Anrī Ravinski.
Gatavošanās ciklā Prohorenkovs līdz šim piedalījies visās sešās pārbaudes spēlēs, kurās izcēlies ar četrām rezultatīvām piespēlēm. Uzbrucējs ar “Sportazinas.com” dalījās iespaidos par pieredzēto izlasē, spēlēšanu kopā ar Daugaviņu un to, cik nozīmīga būtu dalība pasaules čempionātā, jo tas sagādātu lielu lepnumu viņam un koledžai, kā arī dotu iespēju pārņemt “Prohorenkovu stafeti” izlasēs – Gļeba onkulis ir Latvijas futbola leģenda Andrejs Prohorenkovs.
Lai arī čempionāts tuvojas straujiem soļiem, kas varbūt spēlētāju vidū varētu izraisīt nelielu nervozitāti, Prohorenkovs norāda, ka atmosfēra komandā nav mainījusies. “Tagad vairāk piestrādājam pie kvalitātes un detaļām, jo tikai divas nedēļas ir palikušas. Vajag, lai čempionātā viss būtu perfekti gatavs,” treniņprocesu ieskicēja Prohorenkovs. “Pats jūtos labi – gan fiziski, gan psiholoģiski.”
Latvijas izlases gatavošanās pasaules čempionātam ritējusi jau vairāk nekā mēnesi, jo 24. martā tika uzsākti brīvprātīgo treniņi, kuros arī piedalījās Prohorenkovs. Komanda uz ledus pavadījusi daudz laika, taču arī nav aizmirsts par aktivitātēm ārpus laukuma. Piemēram, mēneša sākumā izlase apmeklēja militāro bāzi “Ādaži”, pagājušā nedēļas nogalē kopā spēlēja golfu, bet pirmdien arī aizvadīja boksa treniņu.
“Tādi pasākumi ir vajadzīgi, lai komanda saliedētos, kļūtu draudzīgāka,” uzsvēra Prohorenkovs. “Tas arī palīdz džekiem labāk vienu otru iepazīt. Pašam ļoti patika gan militārās bāzes apmeklēšana, jo nekad iepriekš neko tādu nebiju darījis, gan golfs. Pirms pagājušās vasaras nekad mūžā nebiju golfu spēlējis. Visi džeki no manas komandas ASV spēlēja, nācās arī sevi piespiest. Vēl neesmu tik labs, taču tas ir ļoti iepaticies.”
Hokeja izlase aizvada saliedēšanās pasākumu “Ādažu” militārajā bāzē
Lai gan izlasē atmosfēra ir lieliska, treniņos spēlētāji darbojas ar pilnu atdevi un brīžiem pat iesaistās nelielās divcīņās un asumos. “Neteiktu, ka viens otru nežēlojam – tāds darbs tikai padara mūs labākus. Nav tā, ka viens otru grib satraumēt. Treniņos spēlējam tā, kā to darītu spēlēs. Tas arī pārbaudes mačos ir palīdzējis,” uzskata Prohorenkovs.
Pats Prohorenkovs vakardienas treniņā no ledus nokāpa kā viens no pēdējiem, vairākas minūtes individuāli darbojoties ar treneri Lauri Dārziņu. “Piestrādāju uz sīkumiem. Treniņos pie šīm detaļām var piestrādāt, lai pēc tam spēlēs sanāktu. Pats piegāju pie Laura saistībā ar dažādiem sīkumiem par piespēlēm. Tas ir lieliski, ka viņš ar savu pieredzi un skatījumu var palīdzēt. Viņš ir atvērts, kas jaunajiem spēlētājiem ir ļoti noderīgi,” teica uzbrucējs. “Viss treneru korpuss kopumā ir ar lielu stāžu, Viņi var palīdzēt gan tev individuāli, gan visai komandai. Tas ir milzīgs pluss, ka šādi cilvēki ir izlasē.”
Vai tieši treneru uzticība ir palīdzējusi Prohorenkovam aizvadīt tik negaidīti veiksmīgu gatavošanās ciklu? Pats hokejists uzskata, ka galvenā panākumu atslēga ir bijusi viņa mentalitāte. “Vienkārši cenšos spēlēt savu spēli un darīt to, kas man vislabāk sanāk – uzvarēt iemetienus un labi spēlēt aizsardzībā,” sacīja Prohorenkovs. “Ja to daru, mums ir lielāka ripas kontrole un tas pārvēršas labos uzbrukumus. Galvenais ir spēlēt ar lielu pārliecību un nestresot, jo stress tikai visu maisa. Protams, nevarēju par sevi pārāk daudz sadomāties, bet pašpārliecinātībai ir jābūt.”
Prohorenkovs vienlaikus uzsvēra, ka ielikšana pirmajā maiņā, turklāt spēlējot kopā ar tādu spēlētāju kā Daugaviņu, arī ir devusi lielāku pārliecību. “Ja tu spēlē pirmajā maiņā, tā ir liela atbildība, tev ir jātaisa rezultāts. Bet, kā jau minēju, esmu centies darīt visu to, kas man sanāk un neko lieki neizdomāt. Lai nav tā, ka es spēlēju ar Kasparu un mēģinu kaut ko nereālu izdomāt – jāspēlē vienkārši un tad arī iespējas sagaidīšu. Kaspars ir ļoti meistarīgs spēlētājs, kurš gandrīz nepieļauj kļūdas. Tas arī ļoti atvieglo spēlēšanu,” atzina Prohorenkovs.
“Kaspars ar savu pieredzi man ir daudz devis. Piemēram, es [Ziemeļamerikā] esmu pieradis spēlēt uz mazajiem laukumiem, bet viņš jau no pirmajām dienām man teica – te laukums ir lielāks, vajag vairāk kontrolēt ripu! No spēles uz spēli pie tā esmu piestrādājis un ir arvien labāk,” kapteiņa ieguldījumu izcēla 23 gadus vecais Prohorenkovs.
Gļebs Prohorenkovs (pa vidu) | Foto: Guntis Lazdāns/LHF
Prohorenkovam visai interesants arī bija brīdis, kad viņš uzzināja, ka viņam būs jāspēlē vienā maiņā ar Daugaviņu. “Nebija, ka man to atsevišķi pateica. Treneris vienā no treniņiem uz tāfeles salīmēja uzvārdus maiņām un tad pamanīju, ka mans vārds bija blakus Kasparam. Tas gan bija tāds maziņš pārsteigums, jo nevarēju iedomāties, ka ar Kasparu spēlēšu vienā maiņā,” pieredzēto treniņnometnes sākumā atcerējās Prohorenkovs.
“Varbūt tas, kā lasu spēli un ieņemu pareizās pozīcijas, pamudināja treneri ielikt mani pirmajā maiņā. Ir labi, ka viņš man uzticas, jo tā [spēlēšana kopā ar Daugaviņu] tomēr ir atbildība – ir jāveido rezultāts. Ja treneris man iedeva tādu iespēju, tad to ir jācenšas izmantot. Pie iespējām var tikt daudzi, bet ne katrs tās izmantos,” atgādināja Prohorenkovs.
Viņš tāpat uzsvēra, ka liela nozīme arī bijusi Ravinskim. “Mums visa maiņa labi strādā. Viens otru veiksmīgi papildinām. Anrī ir ļoti fizisks spēlētājs, bieži iet kontaktā un cenšas ripas izcīnīt. Kā jau Kaspars teica – mēs esam darba zirgi. Ja Kaspars var kaut kur nospēlēt uz meistarību, mēs ar Anrī mēģinām ieņemt pareizās pozīcijas laukumā. Viens otram cenšamies palīdzēt un tas mums arī dod rezultātu [un ir ļāvis atrast tik labu ķīmiju].”
Iepriekš citi koledžās studējošie Latvijas hokejisti teikuši, ka spēlēšana izlasē nozīmē nelielu riskēšanu ar savām atzīmēm. Prohorenkovs, kurš studē sporta menedžmentu un finanses ar juridisko novirzienu, gan norāda, ka universitātes profesori viņa dalību izlasē uztver saprotoši un ir panākuši pretī. Tam varētu būt izskaidrojums, jo “izsisties” no Niagāras universitātes hokeja komandas līdz augstākajam līmenim nav viegls uzdevums.
Niagāras universitātes vēsturē tikai divi tās absolventi spēlējuši NHL, tur aizvadot 13 mačus, bet vēl viens spēlētājs – brits Džonijs Kurans – piedalījies pasaules čempionātā. Tiesa, Kurans to iespējis pēc studiju pabeigšanas. “Visiem ir prieks, ka es te atrodos. Visi atbalsta, lai es tiktu izlasē, jo tas gan komandai, gan visai skolai būtu liels gods,” pauda Prohorenkovs. “Tā ir maza skola. Ja nemaldos, man ir iespēja kļūt par vienu no pirmajiem [koledžas vēsturē], kurš varētu spēlēt pasaules čempionātā.”
Gļebs Prohorenkovs savas koledžas komandā | Foto: purpleeagles.com
Visai bieži NCAA spēlējošie hokejisti visus četrus gadus koledžā nemaz nepabeidz, izlemjot priekšlaicīgi uzsākt profesionālo karjeru. No latviešiem nesen tā rīkojās Dans Ločmelis, kurš studēja un spēlēja hokeju prestižajā Masačūsetas universitātē, taču mēneša sākumā parakstīja debitanta līgumu ar Bostonas “Bruins”.
“Par to vēl neesmu domājis, jo pagaidām nekādi baigie piedāvājumi vēl nav bijuši, lai ietu profesionāli spēlēt. Bet studēt ceturto gadu tāpat būtu labs solis, jo varētu tikt pie izglītības. Ja man piedāvātu spēlēt profesionāli, bet klubs palīdzētu apmaksāt studijas universitātē, tādu variantu varbūt izskatītu,” teica Prohorenkovs, kurš piebilda, ka spēlēšana valstsvienībā karjeras plānus, iespējams, var pamainīt. “Šī izlasē lieliska iespēja sevi parādīt augstā līmenī. Ja tikšu uz pasaules čempionātu, tas tikai būs liels bonuss.”
Prohorenkovs savā pirmajā gadā koledžā izcēlās ar 18 (12+6) punktiem, kam sekoja 21 (9+12) punkts pērn un lēciens līdz 31 (9+22) punktam 37 spēlēs šosezon, kas bija otrais labākais rādītājs starp latviešiem NCAA, priekšā esot vien iepriekš minētajam Ločmelim (8+25). Prohorenkovs izlases uzmanību jau bija izpelnījies pēc pagājušās sezonas.
“Mani uzaicināja arī pagājušajā gadā, bet nebija iespējas atbraukt. Zināju, ka izsaukumu varētu atkal saņemt, tāpēc pirms šīs sezonas man bija skaidrs mērķis – spēlēt izlasē. Ar domām par to visas sezonas garumā centos labi nospēlēt,” stāstīja uzbrucējs. “Divas vasaras pēc kārtas nelidoju uz mājām. Paliku tur, jo mums koledžā ir savs ledus, svaru zāle. Man bija iespēja slidot, strādāt pie fiziskā. Izvēlējos nebraukt uz mājām, kas bija smagi, bet gribēju progresēt. Tas arī atmaksājās un punkti veiksmīgāk krājās.”
Ikdienā koledžā Prohorenkovs spēlē aptuveni 500 skatītāju priekšā, kamēr četras pārbaudes spēlēs pret Somiju un Šveici “Xiaomi Arēna” bija izpārdota vai tuvu tam. “Vienkārši biju sajūsmā par iespēju spēlēt mājās,” pirmās emocijas, uzkāpjot uz ledus izlases sastāvā, atcerējās Prohorenkovs. “Tā atmosfēra arēnā… Vienkārši neaprakstāma. Atceros no bērnības, ka tāda atmosfēra bija tikai tad, kad Rīgas “Dinamo” vēl spēlēja. Tas bija lieliski spēlēt savas ģimenes un fanu priekšā. Nervozitāte gan nebija, biju pārliecināts un vienkārši gāju spēlēt hokeju.”
Latvijas izlases treneri pirmdien veica pamatīgu sastāva saīsināšanu, atskaitot septiņus hokejistus, kas vēl vairāk palielinājis Prohorenkova cerības 8. maijā kāpt lidmašīnā uz Stokholmu un divas dienas vēlāk piedalīties pirmajā pasaules čempionāta spēlē pret Franciju.
Lai arī Prohorenkovs iepriekš vairākkārt uzsvēris, cik svarīga būtu dalība čempionātā būtu ne tikai viņam pašam, bet arī koledžai, viņš atgādināja par vēl vienu cilvēku – savu onkuli Andreju Prohorenkovu, kurš piedalījās vēsturiskajā 2004. gada Eiropas čempionātā futbolā un rezultatīvi piespēlēja vienīgajos gūtajos vārtos. Jau vēstīts, ka janvārī kļuva zināms, ka Andrejs cīnās ar ļaundabīgu audzēju.
“Tikt uz pasaules čempionātu – tas būtu ļoti liels gods. Mans onkulis kādreiz spēlēja futbola izlasē un es par viņu lepojos. Ja man izdosies tikt, tad gan jau viņš leposies par mani,” pauda Gļebs, kurš optimistiski raudzījās uz atlikušo treniņnometnes daļu. “Ja spēlēšu pareizi, tas arī palīdzēs to cerību piepildīt. Jābūt pašatdevei un jāiegulda smags darbs.”
Gļebs Prohorenkovs spēlē pret Somijas izlasi | Foto: Edijs Pālens/LETA
