Strēlnieks nonācis Eiropas grandā – ko nozīmē būt “armijniekam”?
8. jūlijs Latvijas basketbolā ienesa jaunas vēsmas – viens no 21. gadsimta spēcīgākajiem klubiem Eiropā Maskavas CSKA oficiāli paziņoja, ka savas rindas papildina ar latvieti Jāni Strēlnieku, tādējādi Jānis kļuvis par “armijnieku” (kluba spēlētāju iesauka). CSKA katru gadu ir visaugstākie mērķi – uzvarēt visus un visur. Tam netiek žēlota arī nauda. Cik nopietni ir būt CSKA spēlētājam, un kādus nospiedumus klubs ir atstājis Eiropas basketbola mantojumā?
CSKA vēsture, panākumi un gadsimta fiasko
Kluba pirmsākumi meklējami jau 1923. gadā un tā attīstībā savu roku savulaik pielicis arī Josifa Staļina dēls Vasīlijs. Tas tika izveidots kā daļa no Sarkanās armijas sporta departamenta. Neiedziļināsimies 20. gadsimta vēsturē, taču panākumi ir pieminēšanas vērti – 24-kārtējie PSRS čempioni un arī četri Eiropas spēcīgākā klubu turnīra (to nosaukumi ir vairākkārt mainījušies) tituli līdz Padomju Savienības sabrukšanai.
Sākot ar 1992. gadu, kad PSRS čempionātu nomainīja Krievijas Superlīga, CSKA tajā triumfēja katru sezonu laika posmā līdz 2000. gadam un no 2003. līdz 2008. gadam (ieskaitot). Pirmais Eirolīgas (tolaik FIBA Eiropas līgas) “Final Four”, pēc “Dzelzs priekškara” krišanas, kuru laiku mēdzam saukt par “modernās pasaules” sākumu, sasniegts 1996. gadā, kad izcīnīta bronza. Līdz nākamajam bija jāgaida pieci gadi, bet kopš 2001. gada CSKA tikai divreiz nav spējis iekļūt kontinenta labāko četru komandu pulkā.
Var jau arī iesmiet par VTB Vienotās līgas līmeni, nozīmi un lietderību, taču arī tur, kopš šis veidojums tika dibināts 2008. gadā (ieskaitot promo turnīru), CSKA nav spējis izcīnīt titulu tikai vienreiz.
Jāpiebilst, ka 2000./01. gadā NEBL (Ziemeļeiropas basketbola līga) ietvaros maskaviešus izdevās uzvarēt arī latviešu komandai – to iespēja BK LMT (104:98). Tovakar neapstādināms bija rīdzinieku leģionārs Vils Karltons (34 punkti). Spēle norisinājās Permā, bet šo maču klātienē vēroja aptuveni septiņi tūkstoši skatītāju. Tiesa, todien ierindā nebija Andrejs Kiriļenko.
Runājot par Eirolīgas tituliem, līdz pirmajam gan bija jāgaida ilgāk nekā cerēts, ja vadāmies pēc formulas “nauda+sastāva veidošanas iespējas”. Pēc salīdzinoši klusa 2000. gadu sākuma, naudas plūsmas klubā kļuva aizvien iespaidīgākas, līdz pīķis tika sasniegts 2004./05. gada sezonā, kad tika arī iegūtas tiesības rīkot “Final Four” Maskavā.
Ierindā bija tādi vīri kā Dž. R. Holdens, Markuss Brauns, Teo Papalukas, Dimos Dikudis, Antonio Grendžers, Deivids Andersens un Sergejs Moņa un citi – īsts Eiropas basketbola “Dream Team”. Sākumā tas arī tika apliecināts dzīvē, jo pamatturnīrā (tolaik bija 14 spēles ar astoņām komandām pa trīs grupām) zaudējuma garša netika piedzīvota (Eirolīgas rekords), otrajā kārtā no sešām spēlēm zaudēts tikai “Barcelona”, par ko Krievijā tika saņemta nežēlīga kritika, bet trakākais bija vēl tikai priekšā. Proti, sevis rīkotajā “Final Four” piedzīvots pilnīgs fiasko – zaudēts abās spēlēs un ceturtā vieta.
Pēc tā, šķiet, visa Krievija bija gatava basketbolistus aprakt dzīvus – krievu mediju virsrakstos figurēja dažādi virsraksti, bet ar vienu domu – tāda izgāšanās nekad vēl nav piedzīvota. Un kā nu ne, jo tā laika CSKA budžets krietni pārspēja tuvāko konkurentu iespēto. Sākās raganu medības. Tika samazināts finansējums, taču vēlme revanšēties bija pārāk milzīga, tāpēc draudi, ka klubam tiks samazināts budžets tik drastiski, kā sākotnēji naudas devēji dusmās teica, nepiepildījās.
Lai gan budžets bija mazāks, ierindā palika Holdens un Papalukas, bet sastāvam tāpat tika pievienoti augsta līmeņa spēlētāji. Un CSKA atdzima kā fēnikss no pelniem, 2006. gadā Prāgā izcīnot pirmo Eirolīgas titulu pēc PSRS sabrukuma, bet nākamajos trīs gados sasniegts fināls, kur gan uzvarēts tikai vienreiz. Jā, pēc CSKA mērauklas tas ir “tikai”.
Tiesa, kopš otrā triumfa 2008. gadā “armijnieki” jau bija paspējuši aizmirst, ko nozīmē būt Eiropas čempionam, bet atcerējās to 2016. gadā. Un kur nu vēl saldāk garšotu šampanietis, ja ne vēsturisko ideoloģisko pretinieku galvaspilsētā Berlīnē! Te gan jāpiebilst viena krievu īpatnība – arī CSKA agrāk bijis kā politisks rīks, lai palielītos, taču pēdējos gados tas ir mazinājies.
Un pēdējais tituls ir pavisam svaigs – pērn Vitorijā finālā uzveikta pārsteidzošā “Anadolu Efes” ar Erginu Atamanu priekšgalā. Daudz episkāku šo uzvaru padarīja fakts, ka pirms spēles preses konferencē Atamanam vaicāta viņa prognoze par fināla iznākumu, uz ko viņš atbildēja: “Mēs. Manis trenētās komandas vienmēr uzvar finālos!” Savukārt CSKA stratēģis Dimitris Itudis uz šo pašu jautājumu atbildēja: “Nebūs interesanti. Treneris Atamans jau zina, kurš uzvarēs.” Un tā atnāca ceturtais tituls. Jāpiezīmē, ka gadu iepriekš piedzīvotā neveiksme Belgradā rīkotajā “Final Four” (4. vieta) gandrīz maksāja Itudim darbu. Taču viņš atbildēja skaļi! Vēl pirms desmit gadiem viņam neviens to nebūtu piedevis.
Strēlnieks uz radara
Foto: Scanpix/Toms Kalniņš
Atcerēsimies publisko reakciju, kad Strēlnieks nonāca Pireju “Olympiacos” rindās. Jau tad šāda pāreja šķita kā “bomba”. Tomēr, atskatoties uz CSKA pagātni, kļūst skaidrs, cik patiesi iespaidīgā organizācijā šobrīd viņš ir nonācis. Jāpiemin, ka viņš nav pirmais latvietis CSKA. 2000. gadu sākumā “armijnieku” rindās spēlēja Juris Umbraško. Taisnības labad jāsaka, ka tas bija vēl pirms maskaviešu “ziedu laikiem”.
Tā nebūs Jāņa pirmā pieredze Krievijā. Iespējams, daudzi jau ir aizmirsuši, ka talsinieks pirmo reizi leģionāra maizē iekodās Sanktpēterburgā, divas sezonas pārstāvot “Spartak” rindas. Viņa komandas biedrs un sparinga partneris bija nu jau NBA sevi apliecinājušais Patriks Beverlijs.
Strēlnieka aģents Artūrs Kalnītis par Strēlnieka karjeras turpināšanas iespējām izteicās šādi: “Par Jāni šovasar bija liela interese, neskatoties uz to, ka viņš bija traumēts un nespēlēja kopš janvāra [trauma gūta izšķirošajā PK kvalifikācijas spēlē pret Melnkalni]. Aptuveni astoņas komandas bija ļoti ieinteresētas Strēlnieka pakalpojumos, bet vairāki piedāvājumi tika noraidīti.” Zināms, ka pavisam nopietna interese bijusi no Strēlnieka bijušā kluba “Olympiacos” lielākā konkurenta Atēnu “Panathinaikos”, kā arī no ACB kluba “Valencia Basket”. Interese bijusi arī no Maskavas apgabala “Khimki”, kuras sastāvā šobrīd atrodas jau divi latvieši Jānis Timma un Dairis Bertāns. Iespējams, Strēlnieka nepievienošanās pavēra ceļus uz Krieviju tieši Bertānam.
Un ar to vēl ir par maz. Kalnītis atklāja, ka bijuši piedāvājumi arī no NBA: “Jā, tādi ir, bet mums tas nav aktuāli. Ja viņam būtu 23-25 gadi, tad varētu domāt. Jānim šobrīd ir citi mērķi.” Un CSKA tie var būt tikai augstākie!
Zīmīgi, ka CSKA treneris Itudis atklāja, ka interese par Strēlnieku bijusi jau vairākus gadus atpakaļ: “Viņš ir universiāls aizsargs, kuram ir solīda pieredze Eiropas augstākajā līmenī. Viņš šobrīd arī ir īstajā vecumā, turklāt ir ļoti motivēts spēlēt mūsu komandā. Mēs par viņa nolīgšanu kontaktējāmies jau 2015. gadā, kad viņš bija jaunāks. Pēc tam turpinājām sekot viņa progresam. Domāju, ka viņš ir gatavs šim izaicinājumam.”
Neoficiāli izskanējusi informācija, ka Strēlnieks nākamajos divos gados saņems 2,5 miljonus ASV dolāru (aptuveni 2,2 miljoni eiro), kas noteikti iekļautos apmaksāto latviešu top5. Bet skaidrs ir viens – Strēlnieks ir ļoti pieprasīta prece Eiropas tirgū. Un CSKA izvēlas labākos no labākajiem.
To saprot arī pats Jānis, kurš pēc līguma parakstīšanas sacīja: “Tā ir viena no tām komandām, kam vienkārši nevar pateikt “nē”.
Strēlnieku sagaida grūts uzdevums – aizstāt Eiropas basketbola zvaigznes
De Kolo un Rodrigess vēl CSKA rindās, foto: euroleague.net
Lai arī cik komplementāri varētu izteikties par Strēlnieka spējām un novērtējumu, viņu sagaida ļoti grūts uzdevums. Komandu pametis pēdējo piecu gadu līderis francūzis Nando De Kolo, kurš pievienojies Stambulas “Fenerbahce”. Tāpat ierindā vairs nebūs amerikānis Korijs Higinss, kurš pārcēlies uz Barselonu. Abi bija vienības rezultatīvākie spēlētāji aizvadītajā sezonā.
Tāpat pavisam reāla ir spāņa Serhio Rodrigesa aiziešana no kluba. CSKA ir spēkā komandas opcija vienpusēji pagarināt līgumu ar Rodrigesu, taču tas jāizdara līdz 12. jūlijam, ko, kā raksta vairāki mediji, klubs neizmantos. Iepriekš jau runāts, ka spānis paralēli ved pārrunas ar diviem dzimtenes klubiem – “Valencia Basket” un “Unicaja”. Zīmīgi, ka neilgi pirms sezonas beigām Rodrigess sarunā ar krievu medijiem atklāja, ka CSKA vēl nebija pie viņa vērsušies ar sarunām par viņa palikšanu klubā.
Te jāpiemin abu iespaidīgie atalgojumi – De Kolo sezonā saņēma 2,5 miljonus, bet Rodrigess 2,3 miljonus eiro. Tik, cik Strēlnieks saņems divās sezonās.
Komandu pametis arī Aleks Pīters (uz “Anadolu Efes”), bet pieteikumā vairs nav atrodams arī Otello Hantera, kurš bija stabils rotācijas spēlētājs, vārds. Toties panākta vienošanās ar diviem “Baskonia” spēlētājiem – Johanesu Foigtmanu, kurš tādējādi kļuva par pirmo vācu spēlētāju CSKA vēsturē, un Darenu Hilardu, bet ierindā palikuši pērnās sezonas kodola spēlētāji – itālis Daniels Hakets, Andrejs Voronsēvičs, Ņikita Kurbanovs, kā arī amerikāņi Kails Hainss un Vils Klaiburns. Ar Kurbanovu Strēlnieks jau ir pazīstams – abi spēlēja kopā “Spartak” rindās.
Skaidrs, ka aizstāt tādu spēlētāju kā De Kolo būs grūti. Ja CSKA paturēs Rodrigesu, tad kopā ar Haketu, Strēlnieku un Hilardu tas tāpat veidos vienu no labākajiem “backcourt” Eiropā. Ja Rodrigess aiziet, nav izslēgts, ka sastāvam tiks piesaistīts vēl kāds augsta līmeņa aizsargs. Jebkurā gadījumā no Strēlnieka sagaidīs daudz un uzreiz. Tāda ir lietu kārtību CSKA. To pieprasa arī respektablais komandas galvenais treneris Itudis, kurš Maskavā strādā jau kopš 2014. gada un savu vārdu izveidojis tieši darbā ar “armijniekiem”.
Mērķi – kluba un individuālie
Ņemot vērā kluba vēsturi, finansiālās iespējas un spēlētājus, kuri pārstāvējuši tā rindas, jautājumi ir lieki – jebkurš turnīrs, kas noslēdzas bez titula, uzskatāms par neveiksmīgu. Tiesa, tas gan nav bijis kā rādītājs, lai regulāri piepildītu “MegaSport Arena”, kurā ir 13 344 skatītāju vietas. Pērn CSKA vidējā apmeklētība bija mērāma 7,198 skatītājos ik maču, kas ir 60% no kopējās arēnas ietilpības. Arī CSKA mārketinga nodaļa kā vienu no mērķiem ir postulējusi ievērojami uzlabot šo rādītāju.
CSKA ir bijis viens no lielākajiem budžetiem Eiropā jau nepilnas divas dekādes. Pagājušajā sezonā tas nebija lielākais starp visiem Eirolīgas klubiem, bet dalīti otrais – 36 miljoni eiro, savukārt algas čekos tērēti 18, kas ir dalīts trešais rādītājs. Gaidāmajā sezonā skaitļi varētu grozīties tajās pašās robežās.
Strēlnieks jau ieradies Maskavā, kur kluba preses dienests jau paspējis fanus iepazīstināt ar jaunieguvumu. Intervijā viņš stāsta: “Man zvanīja treneris Itudis un mēs pārrunājām vairākas lietas. Ar visām, protams, nevaru dalīties, bet, ja runājam nopietni, viņš teica, ka sagaida no manis daudzpusīgu spēli, profesionālu attieksmi un lai ieguldu smagu darbu katru dienu, lai kļūtu labāks.”
Paredzams, ka latvieti iespēlēs abās aizsargu pozīcijās – gan diriģējot komandas uzbrukumus, gan tos noslēdzot pašam. Strēlnieks pēdējos gados jau pierādījis, ka ir spējīgs adaptēties. Itudim ir skaidra vīzija, kā viņu izmantot, un arī kautrīgais talsinieks redz sevi viņa sistēmās.
Runājot par CSKA izaicinājumiem VTB līgā, jāpiemin “Khimki” bruņošanās. Vienība sastāvam piesaistījusi divus latviešus un ved pārrunas ar bijuši NBA čempionu, krievu centru Timofeju Mozgovu, bet nekur nav pazudis rezultatīvais Aleksejs Šveds. Ja skatāmies “uz papīra”, tieši šis duelis šī turnīra ietvaros varētu būt izšķirošais.
Eirolīgas kontekstā sīvākie pretinieki meklējami Spānijā – ierasti spēcīgā Madrides “Real”, kam bija lielākais budžets Eiropā pērn, un šovasar brīvo aģentu tirgū uguņojošā “Barcelona” – un Turcijā, Stambulas “Fenerbahce”, kas “nozagusi” “armijnieku” līderi De Kolo, un pērnā fināliste “Anadolu Efes”. Tāpat nedrīkst aizmirst par pārējiem citu valstu grandiem. Nākamā sezona vieglu dzīvi nesola nedz CSKA, nedz Strēlniekam, bet latvietis ir apņēmības pilns: “Kā spēlētājs, tu vienmēr gaidi tādus izaicinājumus. Man ir liels gods pārstāvēt CSKA un darīšu visu, kas manos spēkos, lai attaisnotu uz sevi liktās cerības.”
