Tobers par maču pret Turciju: Neatceros, kad vēl pret tādu spēcīgu komandu būtu tik labi spēlējuši
Latvijas futbola izlases kapteinis Kristers Tobers sarunā ar portālu “Lasi.lv” atskatījies uz valstsvienības mačiem jūnijā, komentējis sevis nozīmēšanu par kapteini, kā arī dalījās plānos par nākamo klubu.
Jūnijā Latvijas izlase aizvadīja divus mačus Eiropas čempionāta kvalifikācijā, piedzīvojot divus sāpīgus zaudējumus – 2:3 pret Turciju un 1:2 pret Armēniju. Abās spēlēs izšķirošie vārti tika zaudēti jau kompensācijas laikā.
“Pēcgarša, protams, palikusi nepatīkama, īpaši par pirmo maču pret Turciju. Neatceros, kad vēl pret tādu spēcīgu komandu būtu tik labi spēlējuši, žēl, ka pat punktu nepaņēmām. Armēnijā pavisam citādāk, ļoti grūti, netikām fiziski līdzi, karstums, domāju, ka nepaspējām atjaunoties. Beigās nevienai komandai nav atlicis daudz spēka, brīžiem pazūd koncentrēšanās. Pret turkiem epizode izveidojās ne no kā. Es pat nezinu, kāpēc abos mačos pēdējās minūtēs ielaidām. Pret Armēniju es izklupienā centos rokas piespiest pie krūtīm, bet nepaspēju,” atceras futbolists.
“Ļoti negaidīti bija tas, ka treneris atlidoja pie manis uz Gdaņsku, parunājām par viņa vīziju, plāniem, izteica piedāvājumu [kļūt par kapteini],” stāsta pussargs. “Biju vieglā šokā, pateicu, ka vairākas dienas vajag padomāt, tas ir milzīgs solis un pagodinājums. Vai man kaut kas mainās? Jā, daļēji, bet tas nav papildu slogs, komanda ļoti saprotoša, džeki apsveica.
Konsultējos ar saviem tuvajiem, labākajiem draugiem. Pats biju noskaņojies piekrist, bet negribēju sasteigt. Visvairāk iedrošināja vecāki, atgādināja, kam esmu gājis cauri, – traumas, slimības, ka esmu tam gatavs. No futbolistiem aprunājos ar Jāni Ikaunieku, arī viņš uzskatīja, ka viss būs kārtībā. Ar Antoniju Černomordiju (iepriekšējo kapteini) par šo tematu nerunājām, bet mums ir ļoti labs kontakts,” uzsver Tobers.
Šosezon spēlētāja pārstāvētā “Lechia” ieņēma 17. vietu Polijas līgā un bija spiesta pamest augstāko divīziju. ”Vienu iemeslu grūti nosaukt. Jau sākumā bija bedrīte, mainījās treneris, domājām, ka mēs jau neesam tāda līmeņa komanda, lai kristu ārā, līdz pirmās kārtas beigām atradāmies virs bīstamās zonas. Pēc tam atkal mainījās treneris, bet diemžēl nepalīdzēja. Gdaņskā visu laiku bijušas nelielas kavēšanās ar algas izmaksu, bet Polijā divas reizes gadā ir licencēšana un līdz tam viņi vienmēr ir norēķinājušies, tā ka nedomāju, ka finansiālais aspekts bija problēma.
Gdaņska pirmajā līgā pēdējo reizi bija pirms 15 gadiem. No faniem bija spiediens, viņi grib uzvaras, bet to juta spēlēs, nebija tā, ka draudētu, lauztos ģērbtuvēs. Nejutu nekādas bailes. Paldies faniem, visus gadus viņi mūs atbalstīja. Pirms mača pirmspēdējā kārtā pret Varšavas “Legia” federācijas vēlme bija papildu apsardze, mēs viņus mājās uzvarējām, bet tobrīd jau oficiāli bijām izkrituši. Pēdējā mačā pret “Piast” bijām vadībā ar 1:0, bet spēli pārtrauca, jo mūsu fani vairākas reizes izmeta pirotehniku laukumā un tiesnesis uzskatīja, ka nav droši turpināt,” stāsta Latvijas izlases futbolists.
“Šāda situācija, kad esmu bez līguma, man ir pirmo reizi karjerā. Zinu, ka Gdaņskā nepalikšu, ir gaidīšanas laiks. Aģents strādā, interese esot vairākās valstīs, bet pagaidām ne oficiāli piedāvājumi. Nākamais līgums manā karjerā ir ļoti svarīgs, gribu izvēlēties pareizo virzienu. Visticamāk, ka tā nebūs Polija.”
