Uldis Bautris par īpašo regbija gadu, “Miesnieku” stāstu un Latvijas sasniegumiem

Latvijas regbija kluba “Miesnieki/Ķekava” goda prezidents Uldis Bautris regbijam zīmīgajā 2023. gadā atskatījies uz dažādiem notikumiem gan Latvijas regbija, gan organizācijas vēsturē.

Sarunas ievadā Bautris uzreiz atzīmē, ka šis patiešām regbijam ir īpašs gads. “Šis gads ir baigais regbija gads. Pirmais ir tas, ka regbijs radās 1823. gadā – tas nozīmē, ka šogad regbijam ir 200 gadu jubileja. Vēl diezgan būtiski, ka pagājuši 30 gadi kopš mēs ar Latvijas regbija-7 piedalījāmies pasaules čempionātā. Tas bija liels notikums, neesot regbija lielvastij, piedalīties pasaules čempionātā. Interesanti, ka joprojām dažādās statistikās parādās Latvijas vārds. Nezinu, vai vēl kādreiz tur piedalīsimies, jo valstis, kurās regbijs ir profesionālā līmenī, strauji iet uz priekšu. Klubu līmenī pagājuši 30 gadi kopš dibināts regbija klubs “Miesnieki”. Pirmais nosaukums bija vienkārši “Rīgas Miesnieks”, jo tās bija mūsu pirmais sponsors. Pēc tam sponsori mainījās, bet nosaukums tā arī palika – “Miesnieki”. Arī man šogad palika 70 gadi, kad bija 65 gadi, tad noliku visas pilnvaras un teicu, ka man pietiek. Joprojām klubam iet tikpat vareni, cik man gāja. Vēl iznāk, ka 50 gadus esmu regbijā. Šogad tiešām iznāk vairākas nozīmīgas gadadienas.”

“Miesnieki/Ķekava” goda prezidents norāda, ka Latvijas regbija galvenais notikums bijis pirms 30 gadiem. “Nozīmīgākais ir regbija-7 piedalīšanās pasaules čempionātā pirms 30 gadiem. Biju komandas treneris, toreiz tā principā bija veidota no RAF meistarkomandas. Māris Šmits bija vairāk kā menedžeris un arī ar lieliem viņa nopelniem mēs arī sasniedzām rezultātus. Tajā gadā Latvijā regbiju atzina par trešo sporta veidu un skatītāji bija pilns stadions, cilvēkiem patika regbijs, bet kopumā īpašs grūdiens regbijam nebija. Tajā brīdi faktiski beidza eksistēt RAF. Atbraucām no Edinburgas un pat mēnesis nepagāja, kad tie čaļi, kas saņēma nelielas naudas, pat tās vairs nedabūja. Tad bija ļoti grūti attīstīt regbiju. Protams, ka meistarība bija augsta, bet nebija viegli to attīstīt tālāk. Arī pēc tam varējām tikt uz Pasaules kausu, ja mēs būtu izšķirošajā spēlē uzvarējuši Koreju. Pēc tam izrādījās, ka viņi turnīrā dabūja dalītu 5.-8.vietu. Bija ļoti laba komanda, bet kad neizgājām kvalifikāciju uz Pasaules kausu, un tad gan regbijs aizgāja uz leju. “Miesniekā” bija vairāki izlases spēlētāji, bet līmenis lēnā garā gāja uz leju. Mums augstākā vieta Eiropā bija 11., bet pašlaik Latvijas izlase ir aptuveni 20.vietā.”

Foto: rugby-latvia.lv

Bautris atzīst, ka šobrīd Latvijas regbijam ir grūti konkurēt ar citām Pasaules valstīm, kur ar to nodarbojas profesionālā līmenī. “Tomēr esam amatieru komanda un ir ļoti grūti konkurēt. Ļoti ilgus gadus pastāvēja uzskats, ka regbiju nevar spēlēt uz rezultātu, tas nav svarīgs. Dienvidamerika, Jaunzēlande un Āfrika tomēr iestājās par profesionālu regbiju. Gruzija pašlaik pasaules reitingā ir ļoti augstu un aizvadītajā U20 Pasaules čempionātā vispār Eiropā diezgan dominēja.”

Tāpat Bautris ieskicēja, kā radies kluba “Miesnieki”. “Biju RAF meistarkomandas treneris un nāca jaunatne iekšā. Tur bija tā, ka meistarkomanda nosacīti bija mazliet atsevišķi. Veidojās situācija, ka meistarkomandai ir maz spēļu un tad izdomāju, ka uztaisīšu otru komandu. Mēs 1992. gadā spēlējām un vinnējām Latvijas kausu, jo RAF zaudēja citai komandai. Tad gads beidzās, RAF izjuka un tad nonācām pie tā, ka jātaisa “Miesnieki”. Tad arī tas sākās, bet ne gluži no nulles, jo man jau bija vairāki labi spēlētāji. Reāls “Miesnieks” izveidojās 1993.gadā, jo pirms tam bijām vairāk kā RAF meistarkomandas dublieri. Tā arī ķepurojāmies, visu laiku vairāk otrie, trešie bijām, bet tad sešas reizes pēc kārtas kļuvām par Latvijas čempioniem.”

“Man personīgi bijuši ļoti daudz spilgtu brīžu. Savukārt klubam bija viens liels sasniegums, kas īsti nekur neparādījās. 2005.gadā Eiropas regbija federācija rīkoja reģiona kausu. Mēs tajā trīs gadus piedalījāmies, pirmajā gadā nekur īsti tālu netikām, bet nākamais gads mums bija ļoti veiksmīgs. Skaitījāmies, kā Rīgas reģiona izlase, bet tajā bija visi no “Miesniekiem”, izņemot vienu puisi, kuru paņēmām uz turnīru. Kopumā tā bija “Miesnieku” komanda. Uzvarējām dāņus, tad atbraucām mājās un vinnējām Varšavas izlasi, tad braucām uz Ļubļanu un pārspējām tā reģiona komandu, tad vēl Maskavas vienību uzvarējām un beigās spēlējām pusfinālā Provansas reģiona izlasi no Francijas. Tur pretī jau nāca arī profesionāli regbisti, kur pirmo puslaiku nospēlējām ļoti cienījami, bet otro puslaiku vairs neizturējām. Izlasē arī vienmēr bijuši daudz spēlētāju no “Miesniekiem”. Visu laiku gaidu, kad “Livonia” mums ies garām, jo viņi izskatās finansiāli spēcīgāki un menedžments ir vairāk vai mazāk atalgots. Vēl jo vairāk tieši liels prieks, ka “Miesnieki” vienmēr cienījami startē.”

Uldis Bautris | Foto: Zane Bitere/LETA

Vēl Bautris salīdzināja, kā treniņi norisinājušies agrāk un kā tie notiek šobrīd. “Agrāk mēs trenējāmies piecas reizes nedēļā pa divām stundām, treniņi bija grūti. Tagad treniņi ir pusotru stundu, divi treniņi nedēļā, biežāk nevar, vai arī vēl tur kaut kas. Šobrīd arī grūti saprast ar cilvēku darba laiku, jo tagad, ja ieliec treniņu sešos, tad neviens uz treniņu nebūs, septiņos jau knapi salasās. Rudens vakaros ir tumšs un vajadzīgas gaismas, bet noīrēt kaut ko ir šausmas. Cilvēks atnāk uz treniņu un viņam vēl jāmaksā par autostāvvietu, un tiek radīti apstākļi, kur nevar trenēties un tas ir dārgi. Mazie bērni vel trenējās, kur viņiem palīdz vecāki, bet kā pienāk 16-17 gadi, tad viņam to vairs nevajag.”

“Miesnieki/Ķekava” goda prezidents uzsvēra galvenos punktus, kas ļauj klubam tik ilgi un veiksmīgi pastāvēt. “Konkurence vienmēr mazliet stiprina, it īpaši, ja spēlētājs tiek iekšā izlasē, tad ir motivācija un viss pārējais. Būtiski ir arī sponsori, bet tik un tā klubs ir spiests prasīt naudu no spēlētājiem. Var jau teikt, ka tie ir amatieri un, lai viņi maksā par savām izpriecām. Pašlaik varu teikti, ka “Miesnieki” turās uz kolektīvismu, rezultātiem, iestrādnēm. Kolektīvs, rezultāti, motivācija – tas viss rada vēlmi spēlēt regbiju un uzturēt “Miesnieku” klubu. Finanses, protams, ka nav galvenais, bet bez tām arī nevar. Tāpēc varu pateikties Ķekavas novadam par sniegtu atbalstu. Lepojos ar to, ka ilgus gadus esmu bijis “Miesnieku” treneris. Esam meistarību saglābuši arī ar to, ka piedalāmies lielos turnīros.”

“Vienu brīdi likās, ka būs popularizēšana, pilns internets ar regbiju un jaunieši nāks trenēties. Arī federācija izsludināja pieteikšanos regbija treniņiem, kur vienā brīdi pieteicās 50 cilvēku, bet, cik es zinu, regbijā nepalika neviens. Agrāk ļoti izteikta bija regbija aura, kur bija tāds kolektīvs, kas viens otru aizstāvēja līdz pēdējam gan laukumā, gan ārpus tā. Regbija aura bija diezgan pamatīga, bet tagad tas viss ir izmainījies. Arī jaunie noteikumi un sodi regbija auru ļoti sabojā.”

Bautris atklāja, ka viņam vislabāk tomēr patīk klasiskais regbijs. “Sasniegumi vairāk ir regbijā-7, jo mazajām nācijām šis formāts ir parocīgāks. Bet regbija gars ir lielajā regbijā, tā ir pavisam cita spēle. Mazajā regbijā var skatīties, kā viens sprinteris aizskrien no visiem pretiniekiem un tur ātrums ir nežēlīgs. Bieži iznāk arī tā, ka uzvar tā komanda, kurā ir ātrākie skrējēji. Regbijs-7 vairāk balstīts uz fiziskajiem rādītājiem un sprintera īpašībām. Man vienmēr ir patikušas sadarbības, ka tiek pareizi spēlēts, bet regbijā-7 to īsti var pat nemācēt, bet, protams, arī tur pie līdzīgu komandu spēles tas ir izšķirīgi. Bieži ir tā, ka pretinieki vienkārši nevar noķert kādu spēlētāju. Personīgi vairāk esmu regbija-15 piekritējs.”

“Protams, ka par “Miesniekiem” ir lepnums. Arī par to, ka izlasē mums vienmēr ir vairāki spēlētāji. Par visiem spēlētājiem, kurus kā treneris esi sagatavojis izlasei, ir lepnums. Esmu priecīgs, ka dzīvi esmu saistījis ar regbiju. Daudz esmu redzējis, piedzīvojis un bijis klāt. Man regbijs ir radījis pilnvērtīgu dzīvi. Manuprāt, ka “Miesnieku” klubs ir vecākais Latvijā no visiem sporta klubiem un darbojamies bez pārtraukumiem.