Vītoliņš: Klubiem teikšu, ka Latvijas izlase ir prioritāte

Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš sarunā “Youtube” kanālā “William Hill TV” atskatījies uz aizvadīto pasaules čempionātu, kur Latvijas valstsvienība izcīnīja bronzas medaļas.

“Rezultāts neatspoguļoja spēli,” PČ pirmo spēli pret Kanādu raksturoja Vītoliņš. “No pirmās līdz pēdējai spēlei taktiskajā ziņā neko nemainījām. Tā sanāca, ka mēs zaudējām divus ātrus vārtus un bija mazliet neizpratne, kas notiek… Tāpat arī mums bija pietiekami daudz momentu, bet tajā brīdī neiekrita. Kopumā tā spēle nebija 100% uz vienu pusi. Tas mačs neradīja haosu, ka mums viss ir nepareizi. Arī ar vārtsargiem mēs uztaisījām tā, ka mēs devām Ivaram [Punnenovam] pirmajam iespēju. Ja man vārtsargs ir atbraucis pusotru mēnesi pirms gatavošanās un pavadījis visu sagatavošanās posmu, tad viņš ir pelnījis būt vārtos. Vēlāk jau Šilovs ar savu pārliecību ar katru spēli radīja arvien vairāk uzticību, ka viņš to visu var vilkt tālāk viens pats.”

“Mēs pieteicām Rubīnu un cits teica – kam viņš vajadzīgs uz vienu spēli, ja mums tāpat ir normāls sastāvs. Bergmanis spēlē, ir pietiekami aizsargi un priekš kam vajadzīgs Rubīns, ja viss strādā. Rubīna pieteikšana rada komandai ticību, ka mēs neapstāsimies. Ja cilvēks brauc pāri okeānam, tad spēlētāji redz, ka treneri grib kaut ko vairāk. Mēs visu periodu līdz pēdējai grupu turnīra spēlei turējām trīs spēlētājus, kas katru dienu Daugavas stadionā trenējās. Rādījām to, ka esam gatavi cīnīties,” atzina Vītoliņš.

Tāpat izlases galvenais treneris nosauca galveno panākumu atslēgu. “Attieksme. Jau sākumā teicām, ka ir ļoti liela atšķirība starp klubu un izlasi. Šeit jāķer bauda, ja kaut vienu minūti spēlētājs pavada izlasē un jālepojas. Attieksme pret izlasi bija savādāka, divreiz nopietnāka. Šī turnīra laikā nebija neviens jautājums – “vai es varētu ar to paspēlēt?”, “kāpēc jāspēlē ar to?”, “cik es spēlēšu?”, “kur es būšu?”. Visi bija gatavi cīnīties. Protams, ka bija arī pašaizliedzība. Redzējām, ka puiši pat nedomāja, kā pareizi nostāvēt, bet vienkārši metās ripas ceļā. Varbūt pat reizēm par daudz, bet to nevar pārmest.”

“Ja būs uzticība un iespēja trenēt Latvijas izlasi, tad viennozīmīgi to darīšu. Darbs ir interesants, nav tik intensīvs, bet man arī iepriekš ļāva apvienot darbu izlasē un klubā, arī laiks to atļauj. Vienīgā atkāpe, ka klubiem teikšu, ka Latvijas izlase ir prioritāte. Viņiem jārēķinās ar to, ka būs kaut kāds konkrēts laiks, ka man obligāti būs jābrauc prom un to laiku nebūšu. It kā jau nekur tas arī nepārklājas. Domāju, ka paies laiks un mēs atkal mazliet atgriezīsimies realitātē un skatīsimies tālāk. Pirmkārt, gribu pateikt, ka pats esmu gandarīts. Kas būs tālāk, to jau nākotne rādīs,” savu nākotni ieskicēja Vītoliņš. “Pašlaik apsveikumu ir daudz, bet par darbu vēl neesmu domājis.”